Trešdiena, 18. februāris
Kora, Kintija
weather-icon
+-8° C, vējš 0.45 m/s, D-DR vēja virziens
Staburags.lv bloku ikona

Tiesu nošķir no mājām

Jolanta Bebriša jau vienpadsmit gadu ir tiesnese. Viņa savu karjeru veidoja no pašiem pamatiem, jo tiesā darbu sāka kā tiesas sēžu sekretāre.

Jolanta Bebriša jau vienpadsmit gadu ir tiesnese. Viņa savu karjeru veidoja no pašiem pamatiem, jo tiesā darbu sāka kā tiesas sēžu sekretāre. To, ka viņa būs juriste, Jolanta zināja jau skolas gados, un savu izvēli nenožēlo. Arī viņas vīram un abiem vecākajiem dēliem ir juridiskā izglītība.
Savus tiesājamos Bebrišas kundze atceras pēc izskata, nereti arī pēc uzvārdiem, īpaši, ja ir jātiesā vienas ģimenes cilvēki. Tiesnese joko, ka mūsdienās ir ne tikai ģimenes ārsti, bet arī “ģimenes tiesneši”. Diemžēl par zādzībām diezgan daudz likumpārkāpēju nākas tiesāt vairākkārt.
Izvēlas jau pamatskolā
— Esat dzimusi Bauskā. Kā veidojās jūsu dzīve Aizkrauklē?
— Vecāki no Bauskas 1969. gadā pārcēlās uz toreizējo Stučku, man tad bija desmit gadu. 1977. gadā absolvēju Stučkas 2. vidusskolu. Interesanti, ka jau skolas gados liktenīgi iemīlējos savā nākamajā vīrā, viņš bija skolasbiedrs, un tūlīt pēc vidusskolas beigšanas arī apprecējāmies. Abi esam vienaudži — viņš ir divas dienas vecāks par mani. Pirmajā gadā pēc vidusskolas augstskolā neiestājos, bet nākamajā gan. Juridisko fakultāti beidzu 1984. gadā.
— Kāpēc izvēlējāties studēt jurisprudenci?
— Jau kopš 7. klases zināju, ka kļūšu par juristi. Šī profesija man likās labāka par citām, sākumā biju iecerējusi kļūt par izmeklētāju. Gadījās, ka vidusskolas laikā vienā vasarā man radās iespēja tiesā pastrādāt par tulci. Toreiz Aizkrauklē bija divas jaukas tiesneses — Zinaīda Krūmiņa un Ruta Stūre, no kurām daudz mācījos, un tieši tajā vasarā man darbs tiesā arī ļoti iepatikās.
Tajā gadā, kad augstskolā neiestājos, strādāju par tiesas sēžu sekretāri. Šajā amatā nostrādāju diezgan ilgi, tāpēc tiesas darbu zinu no pašiem pamatiem. Biju juriste arī Aizkraukles rajona padomē. Kad atbrīvojās tiesneša vieta, pieteicos konkursā šim amatam un kļuvu par tiesnesi.
Tiesā zagļus un huligānus
— Vai atceraties savu pirmo tiesājamo?
— Diemžēl nē. Sākumā biju administratīvā tiesnese, kura izskatīja administratīvās un civillietas. Pārsvarā tās bija lietas par sīko huligānismu, par aizturēšanu sabiedriskajās vietās alkohola reibumā un līdzīgiem pārkāpumiem.
Laika gaitā darba specifika mainījās, patlaban es izskatu krimināllietas un civillietas.
— Jūs nevienam neesat piespriedusi mūža ieslodzījumu?
— Man nav tādu lietu. Par zādzībām un laupīšanu ir piespriesti astoņi gadi un vairāk. Manuprāt, lai arī sods ir bargs, likumpārkāpēju cietums neaudzina. Sabiedrībā pazīstami cilvēki vairāk baidās no piespiedu darbiem, jo uzskata tos par kauna lietu.
Galvenais ir likums, nevis intuīcija
— Vai jūsu darbā vajadzīga intuīcija?
— Ne tikai. Tiesnesis uz intuīciju paļauties nevar, jo tiesai jāpieņem tāds lēmums, kādu par nodarījumu paredz likums. Tiesnesis apsūdzēto pirmo reizi redz tikai tiesas sēdē, bet viedoklis par viņu rodas jau pirms tiesas, izskatot krimināllietu. Tas gan tiesas procesā var mainīties. Pat tad, ja ir nojauta, ka cilvēks var būt nevainīgs, ja tam nav pierādījumu, tiesnesim nav tiesību paļauties uz intuīciju. Visu nosaka likums.
— Esat tiesājusi arī pazīstamus cilvēkus?
— Ja cilvēks dzīvo Aizkrauklē, gadās, ka tiesājamo esmu redzējusi. Taču man nav pamata no tiesāšanas atteikties. Ja sods ir pelnīts, tad man šādu cilvēku nav žēl. Taču ir gadījumi, kad jātiesā nepilngadīgi jaunieši, piespriežot cietumsodu. Tad gan viņu ir žēl. Emocionāli tas ir smagi.
— Kādus noziegumus rajona tiesai nākas izskatīt visvairāk?
— Zādzības. Tās nav izdarītas nabadzības dēļ vai lai glābtu kāda cilvēka dzīvību. Zog daudz un bieži, visvairāk apzog privātpersonas. Ir huligānisma gadījumi ar miesas bojājumu nodarīšanu un arī letālām sekām, kad cilvēks iet bojā. Nežēlība šādos gadījumos ir briesmīga. Kaujas pat skolās. Cilvēkus ietekmē televīzijas raidījumi, filmas, kurās līst asinis, un daudzas citas negācijas.
Nācies izskatīt lietas, kad vecāki sit bērnus, īpaši mazus. Tādu lietu gan nav daudz, jo, iespējams, ar vardarbību ģimenēs tiek galā vietējā bāriņtiesa. Arī vīri sit sievas, lai gan pārsvarā šos konfliktus slēpj, un līdz tiesas prāvai šādas lietas nonāk reti.
Gadās, ka soģis “nepatīk”
— Desmit gadu laikā jūs droši vien daļu likumpārkāpēju esat tiesājusi vairākkārt?
— Protams, diezgan daudz. Pat vairākus vienas ģimenes locekļus. Tad ar kolēģiem smejamies, ka esam kļuvuši par “ģimenes tiesnešiem”. Ir arī ģimenes advokāti, jo parasti cilvēki, kurus soda vairākkārt, izvēlas vienu un to pašu aizstāvi.
— Kāds apsūdzētais ir izteicis jums pretenzijas un pieprasījis citu tiesnesi?
— Tikai viens tiesājamais, bet viņa motivācija bija pārāk nenozīmīga, lai viņa noraidījumu pieņemtu. Taču ir prāvas, kad pati esmu atteikusies no pazīstamu apsūdzēto tiesāšanas. Arī tajos gadījumos, kur mana vīramāsa ir advokāte. Lai spriedums būtu objektīvs, mēs vienā procesā nekad nestrādājam kopā. Lai neradītu šaubas par sprieduma pareizību, arī mani kolēģi dara tāpat.
Sapnī redz tiesas procesu
— Vai arī mājās domājat par darbu un cilvēkiem, kurus jātiesā?
— Pirmajos gados tiešām mājās domāju par darbu un darbā — par mājām, taču tagad esmu iemācījusies šīs divas lietas nošķirt un distancēt. Ir jāprot atpūsties un par darbu nedomāt, jāprot arī intensīvi strādāt, citām lietām laiku neveltot. Diena jāsadala mērķtiecīgi.
Taču esmu par kādu lietu sapņojusi un nosapņojusi gan kļūdas, gan pareizo risinājumu. Par darbu domāju, ejot mājās vai pastaigājoties, taču ļoti retos gadījumos. Saspringtas domas izkliedē un nomierina adīšana un laba dzeja. Lasu Valijas Brutānes, Ārijas Elksnes, Austras Skujiņas un Friča Bārdas vārsmas. Nomierina arī dārza darbi.
Apzog arī tiesnesi
— Vai jums kāds notiesātais ir draudējis atriebties?
— Tāda gadījuma nav. Tomēr ir bijis kuriozs, kad apzaga manu dzīvokli. Tiesas prāvā es biju cietušās lomā. Tiesājamais dziļi nožēloja, ka apzadzis tieši tiesneses dzīvokli. Viņš atzina, ka nekad nebūtu to darījis, ja būtu zinājis, ka apzog tiesnesi. Viņam ļoti neesot paveicies.
Toreiz dzīvoklī bija tikai mans bērns, un zaglim es biju gandrīz vai pateicīga, ka viņš nebija zēnu aizskāris, jo varēja taču visādi notikt. Pārliecinājos, ka ļoti labi strādāja arī mūsu policija, jo tiesājamo stundas laikā aizturēja Skrīveros.
Otrs gadījums bija nesen — pie durvīm zvanīja kāds vīrietis un lūdza, lai es aizdodu latu, jo viņš netiekot mājās. Šo vīrieti es kādreiz biju tiesājusi, bet latu iedevu. Nezinu, vai viņš zināja, kur es dzīvoju, vai tā bija tikai sagadīšanās. Tomēr nobijos, jo bija ļoti nepatīkami apzināties, ka tiesātais zina, kur es dzīvoju.
Nevajag ne audzināt, ne pāraudzināt
— Jūsuprāt, tiesnesim jābūt labam psihologam?
— Noteikti. Bieži tiesas zālē cilvēki ir agresīvi noskaņoti, īpaši apsūdzētie. Reizēm jādomā, kā tikt ar viņiem galā, jo viņi pat neklausās, ko saku vai jautāju. Tad “jāsaņem sevi rokās” — jo agresīvāks ir apsūdzētais, jo man jābūt mierīgākai. Cilvēks paliek arvien klusāks, un viss beidzas mierīgi. Jāprot sarunāties arī ar cilvēku, kurš ļoti uztraucies un nereti pat aizmirst notikušo.
Taču tiesnesim vienmēr jāatceras arī tas, ka tiesājamais nav ne jāaudzina, ne jāpāraudzina. Man viņš jāsoda par noziegumu un likuma neievērošanu.
— Šķiet, ka Latvijā tiesnešu sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Kā jūs to izskaidrojat?
— Mūsu saietos redzams, ka tiesnešu sieviešu patiešām ir vairāk. Kāpēc tas tā — nevaru pateikt. Es profesiju negribētu mainīt, jo savu darbu mīlu un citā vietā sevi nevaru iedomāties.
— Kāds ir jūsu dzīves vadmotīvs?
— Nemeklē zvaigznes citur, zvaigznes ir tevī! Tikai tad, ja ticēsim saviem spēkiem, varēsim sevī atrast šīs zvaigznes. Dzīve ir notikumiem bagāta, domāju, ka liela loma ir piedošanai. Iespējams, pat nodevību vajag piedot. Jācenšas cilvēkam cilvēku saprast, būt draugam un grūtā brīdī vajadzīgam.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jolanta Bebriša.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1959. gada 15. februāris, Bauska.
IZGLĪTĪBA: augstākā. 1984. gadā absolvēja Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles rajona tiesas tiesnese.
ĢIMENE: precējusies. Vīrs Aivars, trīs dēli — Mario (25 gadi), Ivo (24) un Matīss (17).
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, adīšana, dārza darbi, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.

Staburags.lv bloku ikona Komentāri

Staburags.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.