Leldes Sotnieces vārds no zīmola “Skrīveru mājas saldējums” ir grūti nodalāms. Ierakstot viņas vārdu interneta meklētājā, palasot sarunas, rakstus vai paklausoties intervijas, secinu, ka tās ir par un ap saldējumu. Šajā sarunā mēģinām saldējumu nedaudz pabīdīt malā un iepazīt Leldi pašu.
Ir saulaina, silta un nedaudz rudenīga dzestruma piepildīta augusta nogales diena, kad sarunai tiekamies Skrīveru dendroloģiskajā parkā. Lelde pastāsta vairākas ar parku saistītas leģendas, ieskicē tā vēsturi, un sarunas sākumā noprotu, ka vēstures zināšanas par dzimto pusi viņai ir pamatīgas.
Iet izsmalcinātības virzienā
— Vēsture ir svarīga?
— Jā, tā dod spēku. Laika gaitā, jau aptuveni pāris gadu, sāku apjaust, cik patiesībā būtiska ir vēsture, vieta, no kuras nāc. Kas ir tavi senči, tavi vecāki, kāds esi pats, kāda ir tava pieredze, un viss kopums arī rada to oriģinālo darbu. Arī, gatavojot saldējumu, man ilgu laiku bija mīkla saprast, kā uztaisa to oriģinālo recepti, kā tā top.
— Nesen lasīju interviju ar vīndari. Viņš stāstīja par vīna darīšanas veidiem — viens no tiem ir ieguldīt pūles, radīt konkrētu, paredzamu garšu, savukārt otrs — ļaut vīnā iespējami izpausties dabai, atklāt dabas garšu. Vai, radot saldējumu, var vilkt līdzīgas paralēles?
— Tieši šodien lasīju šo interviju! Tas ir tik interesanti, es gribu, lai arī saldējumā tas izdodas. Mūsu dārzā ir dažādu šķirņu plūmes, izaugušas šajos platuma grādos, šajā zemē. Un no katras šķirnes plūmēm iznāk atšķirīga garšas buķete, katrā citas nianses. Uz to vajag iet, uz izsmalcinātību. Tāpat kā svarīgi dzert nevis kaut kādu ūdeni, bet tieši to — no savas zemes, savas akas.
Esamības apliecinājums
— Jau deviņus gadus radāt dažādās saldējumu garšas. Kā īsti ir — kļūst aizvien grūtāk izdomāt jaunas vai tieši otrādi — tas ir tikai sākums?
— Man šķiet, ka paveras aizvien vairāk iespēju. Populārākais jautājums, ko šajā laikmetā cilvēks uzdod ir: kas jums jauns? Un jācenšas cilvēkam dot kaut ko jaunu, esam tā pieraduši. Ja nekā jauna nav, tad šķiet, ka neko neesi padarījis. Uzlabojot esošās receptes, sāk pietrūkt laika eksperimentiem, jaunumiem un tad saku, ziniet, mums visi saldējumi ir “jauni”. Vienā brīdī, kad šķita, viss, kas saldējumam tāds kosmisks — tomāti, kaņepes, paprika, baziliks, gurķi un kas tik vēl ne — jau bija pamēģināts, eksperimentējām mazliet mazāk, cenšoties sasniegt labāko vienā veidā, iespējami pilnveidot recepti, nostrādāt līdz pēdējam. Izrādās, tas nemaz nav tik viegli. Bet paveiktais ir apliecinājums esamībai.
— “Skrīveru mājas saldējumā” ir savienotas it kā nesavienojamas lietas — tomāti, biezpiens, dilles, mārrutki, bietes. Vai arī dzīvē spēj savienot šķietami nesavienojamo?
— Ja tā padomā, visas šīs sastāvdaļas patiesībā ir diezgan tuvas un savienojamas. Nu, piemēram, kartupeļi ar tomātu (saldējuma) mērci? Skan varbūt kā pretstati tādēļ, ka cilvēkam parasti ir konkrēts priekšstats par saldējumu. Te drīzāk ir runa par vārda “saldējums” izpratni, asociāciju. Dzīvē savienot nesavienojamo varbūt arī ir spēja interpretēt? Varbūt to, kas dzīvē kādam šķiet nesavienojams, cits sev var izskaidrot kā kaut ko saprotamu un saderīgu.
— Vai kādreiz šķiet, ka tik daudz ko būtu jāpaspēj, un tomēr nevar, tāda nokavēšanās izjūta?
— Reizēm ir, un to nav nemaz tik viegli apklusināt. Jādara vairāk un efektīvāk. Tas ir izaicinājums — var vienkārši darīt, bet, ja efektīvi, tad izdodas vairāk, labāk. Pēdējā laikā nonācu pie atklāsmes — nedrīkst lietas atlikt uz vēlāku laiku. Arī idejas, kas iešaujas prātā, vajag realizēt uzreiz. Nevarētu teikt, ka ļoti izdodas sekot šai atklāsmei. Par šādām atliktām un neīstenotām idejām negribētu lietot vārdu “nožēla”, tomēr tāds kā āķītis aizķeras — “vajadzēja”! Būtu bijis interesanti.
Sadzirdēt sevi
— Kas ir tās lietas, par ko tu brīnies?
— Strādājot, satiekot cilvēkus, domāju — kā var būt tāds abpusējs prieks? Mēs taču nemaz neesam pazīstami, cilvēki atbrauc tikai iebaudīt saldējumu, taču izstaro tādu prieku! Un tā ir abpusēja pozitīvas enerģijas apmaiņa. Tas man liekas brīnums, jo mēs jau tikai saldējumu gatavojam! Reizēm prātoju, kā un no kurienes vispār idejas un domas nāk? Viena mīkla man ir — kā es izdomāju šo teikumu —“Dabas valdzinājums kaifīgākai dzīvei”? Tas ir kā uzņēmuma moto, ietver mūsu saldējuma filosofiju. Nu nekādi nevaru atcerēties. Apbrīnoju, kā maniem vecākiem ir pieticis spēka paveikt visu to, ko viņi ir sasnieguši, vēl izaudzināt mūs ar brāļiem. Vecākos ieklausos, viņi ir autoritāte. Arī pārējie tuvinieki, vecmamma, tas viedums, kas viņai piemīt, ir apbrīnojams.
— Ar kādu mūziku tu asociētu sevi?
— Klaviermūziku. Man ļoti patīk spēlēt klavieres. Spēlēju mazāk un mazāk, lai gan būtu jātrenējas, jāuztur formā pirkstus. Esmu mācījusies mūzikas skolā spēlēt paklausīgi pēc notīm. Pietrūkst tās brīvības — kad apsēdies pie klavierēm un vienkārši improvizē, radi mūziku. Gribētu sasniegt tādu līmeni, tā ir brīvība, uz to mēģinu tiekties. Vēl aizraujoša šķiet interpretācija. Kā vairāki cilvēki interpretē vienu un to pašu lietu, kaut vai skaņdarbu. Kā to jūt un izpilda pats komponists, kā citi mūziķi. Izrādās, ka interpretācija pasauli padara ļoti interesantu, dažādu.
— Kā tu atpūties, atgūsti spēku un uzlādējies?
— Vingroju, pastaigājos. Pēdējā laikā esmu atklājusi sev operu. Balets iepazīts sen, bet operu sāku apmeklēt pirms salīdzinoši neilga laika. Baletā patīk grācija, skaistās kleitas, kustība. Teātris, protams. Vēl ir forši kaut ko palasīt. Nevaru teikt, ka esmu cītīga grāmatu lasītāja, bet mājās man to ir daudz. Smejos, ka esmu grāmatu vāku lasītāja, lasu nosaukumus.
Latviešiem ir vēriens
— Kādā no intervijām teici, ka vēlies uzkāpt Karpatos. Vai vēlme joprojām aktuāla? Un no kurienes tāda?
— Jā, vēl joprojām! Kad biju maza, ar vecākiem turp aizbraucām. Persiki un arbūzi — ārprāts, cik tur garšīgi, vēl tagad atceros! Nu jā, un es teicu vecākiem — kāpjam tajos kalnos, bet viņi atbildēja: atbrauksim nākamreiz! Vēl neesam aizbraukuši, bet vajadzētu, ceļošana ir forša lieta! Saprotu, ka jāceļo vairāk, jo tad aptveru, cik atšķirīgi cilvēki dzīvo dažādās pasaules malās, kā un ko viņi domā, kāds ir viņu dzīves ritms, tradīcijas, kultūra. Un tad vēl vairāk apjaut, ka jāatrod, jāizkopj pašam savējās. Jo par itālieti vai francūzieti nekļūšu, es esmu latviete. Un kā es kā latviete varu būt interesanta pasaulei? Ceļojot arī sāc vairāk iepazīt sevi, saprast, kas esi. Neesmu tik daudz ceļojusi, lai varētu izcelt kādu vietu kā īpaši iemīļotu. Ir patīkami aizbraukt, piemēram, uz Itāliju, kur divreiz bijām saldējumu izstādē. Arī pa Parīzi ir forši pastaigāties. Esot Parīzē, atceros to teicienu — vienalga, cik maksā kedas, kas tev kājās, tu taču ej pa Parīzes ielām! Iesaku visiem vairāk ceļot, paplašināt redzesloku, mainīt skatpunktu, rast spēku un iedvesmu. Ceļošana ir tāda maģiska lieta. Bet īstenībā ir maģiski arī te, Latvijā, Skrīveros, mūsu pilskalnā. Skrīveru parkā man patīk vairāk kā Siguldā. Neesmu Latviju tā kārtīgi apceļojusi, taču domāju, ka mums ir vērienīgums, Latvijā uzplaukst ģimeņu uzņēmumi, lielas zemnieku saimniecības, skaistas lauku sētas, viesu mājas! Fantastiski, interesanti un dažādi.
Atcerēties, kas esi
— Vai nešķiet, ka latviešiem pie vērienīgumu vēl jāstrādā, jo padomju režīma atstātās sekas vēl jūtamas?
— Manuprāt, pārmaiņas jau ir notikušas. Taisnība, latviešiem nav viegli gājis, esam daudz cietuši un to aizmirst ir grūti. Un viena no lietām, ko saistībā ar šo esmu domājusi, ir par pārmaiņām cilvēkā. Cik ilgi cilvēks spēj saglabāt savu garu un būtību, atrodoties konkrētā vidē. Pašam varbūt šķiet — nē, mani vide nespēs ietekmēt, mainīt manu “es”, tomēr izmaiņas notiek neapzināti. Cik ilgā laika posmā neapzināti jau esi kļuvis citādāks, bet domā, ka esi tas pats?! Man šķiet, ka ar mums tas ir noticis. Latviešiem ir vēriens, kaut ilgi režīma dēļ tāds nedrīkstēja būt, tas ir mūsos iekšā, mūsu gēnos ir liels spēks. Tikai vajag ieklausīties, atcerēties, kas esi, ko gribi darīt. Vieglāk jau esot nedomāt, nedzirdēt, kustēties ierastajā vidē un ritmā. Man šis ir sarežģītākais jautājums — kas es esmu?
— Ir izdevies kaut daļēji to saprast?
— Es esmu es, un viss ir brīvs. Sev to tā esmu definējusi un uzskatu, ka viss ir iespējams, bet, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk saproti, ka tik vienkārši nemaz nav. Tomēr jācenšas, dzīvojam taču tikai reizi. Svarīgākais, ko mēģinu neaizmirst, ir ieklausīties sevī. Man ļoti patīk mana nodarbošanās, tomēr tajā arī mēdz iezagties rutīna, bet tajā jāspēj sadzirdēt sevi, lai gan vieglāk būtu nedzirdēt, tad nav jāsatraucas. Bet ir jāmēģina sajust, ko instinkti saka, kā skan smalkās notis, kas mūsos katrā mājo. Svarīgi tās neapslāpēt, jo tās piedod dzīvei ēteriskumu. Varētu skanēt diezgan egoistiski, bet tad, kad ir laba veselība, labas izjūtas, esmu atpūtusies, ir bijuši skaisti notikumi, sāku sevī sajust tās smalkās vibrācijas, un tad ir tāds — vau! cik esmu forša, un vispār dzīve ir skaista! Pats sajūsminies par sevi, bet tā pozitīvi. Sajust to dzīves skaistumu, manuprāt, ir liela dāvana.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Lelde Sotniece.
DZIMŠANAS VIETA: Skrīveri.
NODARBOŠANĀS: saldējummīle, kas dara, rada, dzejo un filosofē par un ap saldējumu.
IZGLĪTĪBA: beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti.
VAĻASPRIEKS: mūzika, ēdiena gatavošana, sportiskās aktivitātes.
