Līdz ar saplaukušajiem baltajiem ievu ziediem Zalves pagasta Sproģos sešdesmito dzimšanas dienu svin Maija Robežniece. Dzīvesprieks, enerģija un nākotnes plāni — tas viss staro no jubilāres.
Līdz ar saplaukušajiem baltajiem ievu ziediem Zalves pagasta Sproģos sešdesmito dzimšanas dienu svin Maija Robežniece. Dzīvesprieks, enerģija un nākotnes plāni — tas viss staro no jubilāres.
Raizes lai paliek viņpus vārtiņiem
Norunājam tikties jubilāres mājās “Druvās”. Saimniece mani sagaida pie vārtiņiem baltā blūzītē un ķiršsarkanā žaketē, starojoša, eleganta un smaidīga. Sarokojamies, un Maijas kundze laipni aicina apskatīt viņas valstību — krāšņās puķudobes, piemājas dārziņu, dekoratīvos augus un nesen iestādītos kociņus. “Te, aiz vārtiem, sākas mana pasaule. Visas rūpes un bēdas atstāju otrā pusē,” stāsta jubilāre.
Maijas kundze dzimusi astoņu bērnu ģimenē Balvu rajonā, netālu no Abrenes. Tēvs bijis no Valmieras, māte — latgaliete. Ģimenē jau bijušas trīs meitas, un tēvs ceturto ļoti gaidījis piedzimstam dēlu. “Tāpēc, iespējams, man piemīt vīrišķīgas īpašības. Jau bērnībā tēvam biju lielākais palīgs lauku darbos un visu mūžu esmu smagi strādājusi. Beidzu Lauksaimniecības akadēmiju un pēc profesijas esmu mērniece, bet otru augstāko izglītību ieguvu ekonomikā. Vīram jaunībā piedāvāja darbu Odzienā, tā nokļuvām Aizkraukles rajonā, un kopš 1975. gada dzīvoju Zalves pagastā,” stāsta jubilāre.
Paraugs bērniem
Maijas kundzes vīrs Jānis aizgāja mūžībā pirms četrpadsmit gadiem, un viņa viena audzināja divus bērnus — meitu Māru un dēlu Oskaru. Tagad abi jau beiguši augstskolas, Oskars ir precējies un viņam ir meitiņa. “Lepojos ar saviem bērniem un priecājos, ka esmu viņus izaudzinājusi un izskolojusi. Kaut gan dzīvojam tālu viens no otra, es savu bērnu mīlestību jūtu katru brīdi. Viņi joprojām respektē manu viedokli. Bērni man vienmēr bijuši vissvarīgākais. Visgrūtākajos brīžos, kad nebija spēka un neredzēju dzīves jēgu, man bija bērni, kuriem biju vajadzīga, un viņi man deva spēku dzīvot,” atklāj Maijas kundze.
Divdesmit vienu gadu nostrādājusi kā ekonomiste, astoņus gadus — par mežsardzi, un šobrīd viņa ir SIA “Aizkraukles slimnīca” Neretas filiāles saimniecības vadītāja, arī deputāte Neretas pagasta padomē. Jubilāre atzīst, ka ir gandarīta par Atzinības rakstu no Aizkraukles slimnīcas vadības, kas novērtējusi viņas darbu.
Aizdziedāt visu prom
Maijas kundzes aizraušanās ir interesantu puķu audzēšana, viņas kolekcijā ir dažādas grāmatas un uzziņu literatūra par puķu audzēšanu un kopšanu. “Pašķirstu, palasu un uzzinu, kā kuru puķi sauc, kas tai nepieciešams. Man patīk dzīvot skaistā un sakoptā vidē. Nesteidzīgi esmu iekārtojusi mājas apkārtni, iestādījusi kociņus. Tagad lēnām sakārtoju māju — mainu logus, ar brāli divatā pārmūrējām krāsni, gribu sakārtot apkuri un nomainīt durvis,” atklāj jubilāre.
Vēl viena Maijas kundzes aizraušanās ir parapsiholoģija. “Esmu izlasījusi neskaitāmas grāmatas un žurnālus, lai rastu atbildes saviem jautājumiem. Tikai iedziļinoties un izpētot dažādas sakritības, esmu sapratusi, kāpēc dzīve mums katram sagatavojusi pārdzīvojumus. Vienam tie ir lielāki, otram mazāki, taču es uzskatu, ka tikai pēc emocionāliem pārdzīvojumiem cilvēks uz dzīvi spēj paraudzīties pavisam citādi. Esmu sapratusi, ka jābūt stiprai, lai nedarītu pāri sev, savam ķermenim. Lai cilvēks būtu laimīgs, miesai, garam un dvēselei jābūt līdzsvarā. Katram pašam jāiemācās gūt sirdsmieru, nenodarot pāri sev.
Vissmagākajos dzīves brīžos man ir palīdzējusi dziesma. Atminos to teicienu — lai cik latvietim grūti klātos, viņš vienmēr dzied. Aizdzied skumjas un sāpes prom. Man mājās vienmēr skan mūzika, parasti jautra un uzmundrinoša, ļoti patīk “Šlāgeraptauja” un jaunā dziedātāja Liene Šomase,” stāsta Maijas kundze.
“Nošmauca” vienu apli
Runājot par savu apaļo jubileju, Maijas kundze stāsta: “Tie visi ir mani gadi, taču tos gadus, kad auga bērni, es gandrīz nemaz neatminos. Darbs dzina darbu, es dzīvoju kā vāvere ritenī, lai laikus paspētu visu izdarīt. Tagad vairāk laika veltu sev. Domāju, ka katram ir savs noteikts laiks priekiem un bēdām. Sastapu cilvēku, kurš man palīdzēja izaudzināt bērnus un piepildīja tukšumu manā dzīvē. Manuprāt, nevajag domāt par to, cik gadu jau nodzīvots. Ir jāpriecājas un jādzīvo tālāk. Neesmu nekad īpaši domājusi par savu vecumu — pagājušajā ziemā piedalījos slēpošanas sacensībās Ratu kalnā pie Ķeguma un ieguvu trešo vietu. Vēlāk gan pati atzinos tiesnešiem, ka vienu apli izlaidu, bet noslēpoju tik un tā!”
Sarunas laikā Maijas kundze vairākkārt nomaina mūzikas diskus. “Lai fonā skan kaut kas jautrāks,” viņa nosmej. Jubilāres stāstījumā ir gan īsi klusuma brīži, gan atmiņas, arī enerģiski vārdi un asaras. Par savu dzīvi viņa saka: “Cilvēki ir ļoti nežēlīgi. Līdzko aptvers tavu vājo vietu, tā spiedīs un spiedīs uz to, lai tevi nogremdētu. Bet jāturas pretī, un ar lielu gribasspēku tas ir iespējams. Esmu dzimusi Suņa gadā un kā suns ilgi paciešu sāpes un pāridarījumus, bet, ja mani nokaitina, tad kožu.
