Skolas gadus Sarmīte Vindule aizvadījusi Līvānos, dzīvojusi Rūjienā, vēlāk Jēkabpilī, bet piederības un māju izjūta esot Sunākstē. Pirmo reizi te iznācis būt, braucot cauri no Aizkraukles uz Jēkabpili. Nu jau šeit aizritējuši gandrīz divdesmit gadi, daudz piedzīvots, pārdzīvots, un Sarmīte ar pārliecību teic, ka šī ir vieta, kuru viņa nevēlētos pamest.
Paļaujas uz Dievu
“Sunākste iepatikās uzreiz, un sapratu, ka gribētu te dzīvot. Atbraucām kopā ar nu jau bijušo vīru un pagasta pārvaldē jautājām, vai ir kāds brīvs dzīvoklis. Tāds bija, tikai darba iespēju šeit gan tobrīd nekādu. Bet pagāja gads, skolā vajadzēja pavāru, un man bija arī darbs!”
“Astoņpadsmit gadu Sunākstē, trīs bērnu mamma, divas laulības,” tā Sarmīte īsi raksturo savu dzīvi. Jaunākā meita Madara mācās Sunākstes pamatskolā 2. klasē, vecākais dēls Intars pabeidza Viesītes profesionālo skolu, dzīvo Jēkabpilī un strādā savā profesijā. Dāvis Saldū mācās par ugunsdzēsēju glābēju, šī iemesla dēļ Sarmīte neskatās raidījumu “Degpunktā”. “Paļaujos, ka viņš pats sevi sargās un Dievs sargās. Viņš jau 12 gadu vecumā ar pārliecību teica, ka būs ugunsdzēsējs. Dāvis aizrāvies ar bodibildingu, Latvijas mēroga sacensībās ieguvis godalgotu vietu. Ļoti mērķtiecīgs, uzņēmīgs, pozitīvi ambiciozs.”
Ticībai pievērš pārdzīvojums
Kopš pievērsusies Dievam, Sarmīte, kura iepriekš, kā pati atzīst, bijusi pesimiste, uz dzīvi tagad raugās citādi — ar cerību, ar piepildījumu un apziņu, ka visu var uzvarēt ar ticības spēku. “Kad mums ir labi, Dievu parasti nemeklējam, tā bija arī man. Viņam pievērsos pēc liela pārdzīvojuma.” Smagi saslima meita, no Jēkabpils slimnīcas bērnu pārveda uz Rīgu, tur divas nedēļas reanimācijā. “Sēdēju pie gultiņas un no visas sirds lūdzu Dievu. Ārsti teica — ticiet brīnumiem, tie notiek. Kad meitai vaigos parādījās sārtums, sapratu, ka Dievs ir darījis brīnumu.”
Piecus gadus Sarmīte nokalpoja Sunākstē evaņģēliski luteriskajā draudzē, tomēr neguva gaidīto piepildījumu. “Tiecos meklēt vēl kaut ko vairāk, ko šeit nevarēju gūt.”
Šobrīd viņa par sev tuvāko atzinusi kristīgo centru “Atdzimšana”, kas ir Jēkabpilī. Tie ir ne tikai dievkalpojumi, arī izglītojoši semināri, kas iedvesmo.
Kedas, uzkasīti mati
Sarmīte līdz 7. klasei mācējusi vien izvārīt un izcept olu. Un toreiz meitenes sapnītis bija iemācīties gatavot, tāpēc par profesijas izvēli nebija nekādu šaubu. Pēc pamatskolas beigšanas iestājās Vecbebru tehnikumā, kur apguva pavāres tehnoloģes profesiju.
Tehnikuma laika atmiņas ir no astoņdesmito gadu otrās puses, tas bija interesanta un krāsaina apģērba, pārdrošu frizūru un mazliet dumpīgas mūzikas laiks. “Mēs bijām pirmie, kas ienāca jaunuzbūvētajās Vecbebru tehnikuma kopmītnēs,” atceras jubilāre. “Skolas laikā ļoti patika ballītes, “disenes”. Klausījāmies “Modern Talking”, “Bad Boys Blue”,” atceras Sarmīte. “Kopā ar kursabiedrenēm reiz devāmies uz “Jumpravas” koncertu. Man bija 17 gadi, uzkasīti mati, kājās kedas un milzīga sajūsma, gandrīz zemē gāzāmies! Pēc kāda koncerta no Kokneses estrādes naktī gājām kājām uz kopmītnēm. Tur bija ļoti stingri noteikumi, un mēs visas rakstījām paskaidrojumu. Pirmo reizi mūžā uz skolu izsauca vecākus, un man, komjaunatnes sekretārei, vienīgajai atņēma stipendiju.”
Kā var nestrādāt?
Pēc Vecbebru tehnikuma absolvēšanas jauno speciālisti nosūtīja uz Rūjienu, kur viņa sāka strādāt kolhoza ēdnīcā. Rūjienā izveidojās ģimene, piedzima dēls Intars. Tas bija laiks, kad Latvija izcīnīja neatkarību un līdz ar to mainījās viss — kolhozi, sovhozi pamazām beidza darboties, daudzi palika bez darba. Pārmaiņas vienmēr vispirms saviļņo, tad rada apjukumu un nestabilitāti. “Kad sāka brukt kolhozi, saskāros ar pirmajām grūtībām. Biju kolhoza ēdnīcas vadītāja, no mūsu nelielā kolektīva atlaida pa vienam vien un beigās arī mani. Divus gadus biju bez darba, tas bija ļoti grūts laiks. Nespēju saprast, kā vispār tā var būt, ka cilvēks nestrādā? Pirms tam biju pārliecināta, ka man darbs būs vienmēr, jo cilvēki vienmēr gribēs ēst.” Pēc šīm pārmaiņām Sarmīte atgriezās dzimtajā pusē.
Pirmā “pazūd” gaļa
“Septiņpadsmit gadu esmu nostrādājusi Sunākstes pamatskolas ēdnīcā, esmu pavāre, noliktavas pārzine un vadītāja — viss vienā. Mums ir ļoti labs kolektīvs, lieliska direktore.”
Tā kā ik darbdienu Sarmīte gatavo ēdienu gandrīz sešdesmit cilvēkiem, nav brīnums, ka mājās to vairs negribas darīt, un Madara mammai mēdz šad tad paprasīt: “Mammu, kas būs vakariņās? Atkal nekas? Maizītes?” Jautāta, kas no mammas gatavotā garšo vislabāk, Madara ilgi domā, līdz augstāko atzinību piešķir griķu piena zupai. Savukārt pašai pavārei favorīts ir kartupelis — garšo jebkas no kartupeļiem, bet vienīgais, ko neēstu, ir olīvas.
Gatavots tiek ne tikai skolā un mājās, Sarmīte klājusi galdus lielākiem pasākumiem, jubilejām. “Tādos parasti vispirms “pazūd” gaļas ēdieni — kotletes, pildītas karbonādes. Latvieši ir gaļēdāji,” pasmejas Sarmīte.
Vislielākā dāvana jau ir
Brīvajā laikā sunākstiete labprāt apmeklē koncertus, kopā ar bērniem dodas uz kādu ballīti. Jau desmit gadu viņa izbauda neatkarības izjūtu, ko rada auto un autovadītāja apliecība. “Varu braukt, kad un kur gribu, neesmu ne no viena atkarīga!” Lai gan jubilāre dzīvo daudzdzīvokļu ēkā, tiek piepildīta arī vēlme rušināties zemē. Sunākstes daudzdzīvokļu māja “Bērzi” pirms vairākiem gadiem saņēma sakoptākās titulu. “Cilvēki rūpējas, lai ir skaisti, arī man ir pāris puķudobju. Pavasarī man noteikti vajag iemērkt zemē pirkstus. Lai gan dzimusi un augusi, ilgus gadus dzīvojusi pilsētā, bez tā nevaru.”
Sarmīte atzīst, ka dzimšanas dienas svinības vairs nerada prieku. “Vēl pirms desmit gadiem 35 gadu jubileju atzīmēju ar lielu prieku, pēc tam tas arvien saruka,” saka Sarmīte. “Bet tāpat priecājos, jo vislielākā Dieva dotā dāvana — veselība — ir, ko vēl var vēlēties? Turklāt dzīvoju vietā, kur es tiešām jūtos iederīga. Un ticu, ka viss būs labi.” ◆
