Pēc sarunas ar lauksaimnieku Pēteri Kroiču šķiet, ka viņš pa dzīvi iet viegli, nesaspringstot un neuztraucoties par ikdienas sīkumiem.
Savieno lietderīgo ar patīkamo— No kuras Latvijas puses esat?— Esmu dzimis Varakļānos, uzaugu Viļānu pagastā. Pēc Viļānu vidusskolas absolvēšanas īsti nezināju, ko vēlos darīt. Tā kā matemātikā man bija bija visvājākās zināšanas, izvērtēju, ko es varētu darīt un kas man labāk padodas. Izvēlējos veterinārārsta profesiju, kas ir vajadzīga, noderīga un reizē man tīkama. Savienoju lietderīgo ar patīkamo. Tā kā uzaugu laukos, interese par dabu un dzīvniekiem, protams, bija. Tēva saimniecība nebija pārāk liela, bet laukos darba nekad netrūkst. — Esat pieredzējis arī padomju laikus. Vai dzīve laukos tagad ir vieglāka nekā toreiz?— Nevar teikt, ka pirms tam bija vai tagad ir labāk. Nebija viegli tad, nav arī tagad. Kolhozu laikos Viļānos bija paraugsaimniecība. Tolaik bija mazāk brīvības, nedrīkstēja nodarboties ar savu biznesu. Pat ja gribēja kaut vai tulpes audzēt un pārdot, cilvēku uzskatīja par spekulantu. Es kā skolēns gan nejutos nekādā veidā ierobežots. Izglītības jomā toreiz bija daudz vienkāršāk, nebija jādomā par to, vai būs nauda, ko samaksāt par studijām. Tagad jaunieši nereti negrib mācīties, gadās, ka paliek bez izglītības. Lai nu kā, bet tajā laikā bērniem lika mācīties, izglītība bija jāiegūst. Noteicošā nebija materiālā situācija, bet pašlaik tā ir galvenā. Ja nevari tikt budžeta grupā, ja vecāki nav materiāli labi situēti, tad jāņem studiju kredīts, bet ne visi ir pietiekami drosmīgi, lai to darītu. Labāk izvēlas Īriju vai Angliju. Audzina kucēnu— Kad kļuvāt diplomēts veterinārārsts, kur strādājāt?— Iekšlietu ministrijas struktūrā, robežsardzē, kinoloģijas nodaļā ar dienesta suņiem. Rēzeknē nostrādāju četrus gadus, pusgadu man bija arī audzēknis — kucēns. Vācijas kolēģi dāvināja kucēnus un tobrīd nebija neviena kam suni audzināt, iedeva man. Mēģinājām sadzīvot. Bija grūti savienot vadošu darbu ar kucēna turēšanu, jo ar suni patiesībā jāstrādā visu dienu. Tas bija interesants laiks. Praktiskā puse man patika, taču darbs ar “papīriem” neaizrāva, tas nav domāts mani. Dienestu beidzu kā robežsardzes virsleitnants. — Kā nokļuvāt Vecbebros?— Pilnīgi nejauši. Izlasīju darba piedāvājuma sludinājumu, aizbraucu uz Bebriem, aprunājos ar Uldi Krievāru, zemnieku saimniecības īpašnieku, apskatīju visu un ātri vien pieņēmu lēmumu. Patiesībā šis darbs man bija izaicinājums. Nu jau piecus gadus dzīvoju Bebros. Esmu apmierināts ar darbu, jo daru to, kas man patīk. Varu teikt, ka darbs ir mans vaļasprieks.Jāstrādā arī Jaungada naktī.— Ko ikdienā darāt?— Darbs ir pakārtots gadalaikiem, tas, ko es daru, ir zemnieka darbs, tikai ļoti liela apjoma, ir jāapsaimnieko ap 700 hektāru zemes, jāapkopj ap 400 mājlopu. Kā jau laukos strādājot, nevar būt tā, ka pulksten piecos es aizveru mašīnas durvis, braucu prom, un ar to darbs beidzas. Tas nav veikals, kuru var aizslēgt noteiktā laikā. Ļoti nozīmīgs ir kolektīvs — cilvēki, ar kuriem kopā strādā. Jābūt labai komandai, un pašlaik mums tāda ir. Vēl nekad nav gadījies, ka Jaungada naktī kāds neatnāk uz darbu. Govis slaucam 18 stundu diennaktī. Lai ietaupītu laiku, svarīgi pareizi saplānot darbus. Man visu patīk darīt pašam, taču jāsaprot, ka cilvēkam ir tikai divas kājas un rokas un paspēt var tik, cik var. — Darba diena ir gara, mēdz būt darbs arī naktīs. Vai ģimenei atliek laiks?— Pēdējā laikā ģimenei varu veltīt vairāk laika. Pirmais gads bija smagāks. Tomēr, ja ir mērķis uz ko virzies, tad apziņa, ka steiga un nevaļa nebūs vienmēr, palīdz izturēt. Dēls ir gatavs jebkurā brīdī braukt man līdzi uz darbu. No rīta, kad jāpošas uz “dārziņu”, Toms vienmēr vēlas iet kopā ar mani. Dažreiz jau paņemu līdzi, taču bieži tā nevar rīkoties, jo tad puika pieradīs. Viņam ļoti patīk traktori, tehnika, pat vairāk nekā man. Pamatu ieliek vecāki— Vai jūs ticat liktenim, tam, ka notiek tikai tas, kam jānotiek? — Liktenim — nē. Neticu abstraktām lietām, horoskopiem. Domāju, ka cilvēks savu dzīvi veido pats. Visu var mainīt un ietekmēt, nekas nav ieprogrammēts. Ja pats gribi kaut ko panākt un sasniegt, iegūt no dzīves vairāk, tad tikai jādara. Ir cilvēki, kuri no “apakšas” tiek līdz pašai “augšai”. Galvenais, kas cilvēku veido, ir pamats, ko bērnībā ieliek vecāki. Tas arī nosaka cilvēka izvēli, to, kādu dzīvi viņš sev nodrošinās. Mūs veido tas, kas “iekrīt” sirdī bērnībā. Vēlāk izprastās un apgūtās lietas ir tikai pakārtota vērtība. Bagātība ir miers— Kāds, jūsuprāt, ir bagāts cilvēks?— Tāds, kuram ir iekšējs miers. Nav jāuztraucas, kur noslēpt savus miljonus, nav jābaidās tos zaudēt. Cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar sevi, — tā ir īsta harmonija un bagātība. Ir cilvēki, kuri vēlas labāku mašīnu, jaunākas dārgākas lietas un dzenas pēc tā. It kā kaut kam dzenies pakaļ, tomēr neko īsti nesasniedz. Materiāli bagātam cilvēkam zaudēt kaut daļu no ietaupījumiem ir vesela traģēdija, garīgi tāds ir tik nabags… Galvenais ir iekšējā bagātība, jo fiziski cilvēkam vajag ļoti maz – maizi, ūdeni, divas rokas, divas kājas un galvu. Primārais ir veselība, pārējo var arī nopelnīt. Tas, ko pēc sevis atstāj, ko par tevi atceras, vai piemin ar labu vai ļaunu– tā ir īstā alga un bagātība. Mūsdienu pasaulē vienmēr būs kāds, kurš nesapratīs, nosodīs. Strādājot vadošā amatā, ir īpaši grūti patikt visiem un novilkt robežu starp labo un slikto. Bez riska nevar izaugt— Kas rada māju izjūtu?— Pati māja, ēkas, apkārtējā iekoptā vide un tuvākie cilvēki. Nekad nevarētu dzīvot pilsētā. Tas man ir nepieņemami. Dzīvoklī ir grūti – izejot ārā, aizveru durvis ,un mana teritorija beidzas. Bērnībā laukos man bija viss – mežs, grāvji, upe ar ledus gabaliem, uz kuriem nereti arī vizinājāmies. Vecāki nemaz nezināja par mūsu nodarbēm. Pārnācu mājās slapjš, pārģērbos. Tas bija arī risks, bet bez tā nevar izaugt. Katrs uzlīdīs ledusgabalam upē vai uzkāps kokā un nokritīs. Nevar dzīvi nodzīvot sterili, bērnu nevar audzināt siltumnīcā, viņam pašam jāsaprot, kas ir labi, kas slikti. Bērnība bija interesants laiks, ir tik daudz patīkamu atmiņu no lauku sētā pavadītā laika. Ko var atcerēties pilsētā, pagalmā dauzoties ar puikām? Man, lauciniekam, to grūti saprast, bet gan jau arī tur ir sava romantika. Skābu zupu neēdīs— Ko domājat par pašreizējo situāciju Latvijas politikā?— Zupa katlā ir saskābusi. Ko parasti dara ar saskābušu zupu? To visi zina. Kad vāra nākamo, jāskatās, ko liek iekšā, lai atkal nesaskābst. Viss ir mūsu pašu rokās, paši jau ielikām tos “kāpostus, burkānus un pārējos dārzeņus”. Izvēle bija. Politika ir pārāk netīra, lai vienkāršs cilvēks mēģinātu iedziļināties un saprast. Noteikumus nosaka ne jau tie 100 cilvēku saeimā. Paradoksāli, ka cilvēkam nepieciešamākās lietas ir dārgas — veselības aprūpe, izglītība. Tagad labāk neslimot. Ja nevaram parūpēties par šīm lietām, tad kur ejam? Pēc Amerikas netīko— Esat bijis ārzemēs?— Spilgtāk atmiņā iespiedusies viesošanās ASV, biju tur saistībā ar darbu. Apmeklēju Viskonsīnu, klimats tur ļoti līdzīgs mūsu zemei. Biju arī Lasvegasā, Beverlihilsā. Lasvegasa ir nebaudāma pilsēta, tajā nav nekā laba, viss ir pilnīga butaforija, pat ēkas neīstas. Spēļu zālēs pensionāri, kam neviena zoba mutē nav, sēž un “dragā” caurām naktīm. Daudzi Latvijā varbūt sapņo tur nokļūt, bet man šī pilsēta nepatika, tik samākslota, — it nekā īsta un patiesa. Viskonsīnā bijām universitātē, par to gan palika labs iespaids — studentiem ir mērķis, viņi darbojas, patiešām dzīvo. Lasvegasā vienīgais mērķis, šķiet visu naudu sabāzt automātos, kaut ko laimēt un caurbraucot apprecēties. Tas tur ir populāri – izbrauc cauri, un gatavs, “you are married”! Pēc pabūšanas tur ir vieglāk graudus atšķirt no pelavām.Zaļais sākums— Cilvēki, kuri nāk no Latgales puses, ir reliģiozāki. Vai baznīca ir tuva arī jums?— Jā, man tā ir no bērnības, tā ir norma, dopings dzīvei. Kaut kur jāpieturas, jāgūst nepieciešamais balsts, līdzsvars, cerība. Pēc “sausiem” zemes likumiem vien dzīvot ir grūti. Reliģiskās vērtības paliek, saglabājas, un Bībelē jau nekas nav nepareizs. Bībele ir grāmata, kurā var atrast atbildes uz visiem jautājumiem.— Lieldienās jūsu ģimenē ir kādas īpašas tradīcijas?— Krāsojam olas, šūpojamies, ejam uz baznīcu. Kā visi. Lieldienas man vairāk ir reliģiski un ģimenes svētki. Man šīs dienas ir nozīmīgas arī tāpēc, ka tas ir pavasara darbu sākums. Pārskats par to, kas ir noticis ziemā, kas būs jāizdara vasarā. Zaļais sākums. — Vai esat laimīgs?— Filosofisks jautājums. Kas ir laime? Man jau viss it kā ir, un tas kā nav, reiz būs. Laime var nākt un aiziet, bet teorētiski jābūt laimīgam par to pašu, kas dots. Kuram ko vajag laimei? Katrā ziņā tā ir jāmeklē sevī, cilvēkā, mūsos jau viss ir ielikts.
VIZĪTKARTE
VĀRDS, UZVĀRDS: Pēteris Kroičs.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Varakļāni, 1977. gada 16. maijs.IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējis Latvijas lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti.IEŅEMAMAIS AMATS: Bebru pagasta zemnieku saimniecības “Pilslejas” pārvaldnieks.ĢIMENE: precējies, sieva Iveta, bērni Agnese un Toms.VAĻASPRIEKS:viss, kas saistīts ar dzelžiem.HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
Citi par Pēteri Kroiču.
Sarmīte Rodeno Vecbebriem
— Pēteris ir ļoti gaišs un aktīvs cilvēks arī sabiedriskajā dzīvē. Viņa pārvaldītās zemnieku saimniecības strādnieki par viņu saka tikai labus vārdus — iejūtīgs, atsaucīgs, lielisks savas jomas speciālists.
