Uzmanību: bērniem līdz 16 gadiem lasīt nav ieteicams! Ziemassvētku vecīti mēs parasti iedomājamies kā omulīga izskata vīriņu.
(Uzmanību: bērniem līdz 16 gadiem lasīt nav ieteicams!)
Ziemassvētku vecīti mēs parasti iedomājamies kā omulīga izskata vīriņu. Tomēr dažkārt zem baltās un kuplās bārdas slēpjas arī sievišķīgi vaibsti. Šī stāsta varone jau vairākus gadus iejūtas Ziemassvētku vecīša jeb drīzāk vecītes lomā un pie bērniem dodas Pļaviņu apkārtnē.
Tā kā šī ir ļoti specifiska nodarbošanās, kura saistīta ar svētku brīnumu, jaunā sieviete nevēlas sevi atklāt, tāpēc sauksim viņu par Sanitu. Viņu vairāk aicina uz sarīkojumiem dažādās iestādēs, bet nākas doties arī uz mājām.
Tikai lielas lietas
Sanita neatceras, kā īsti sākās viņas svētku vecīša misija. Sieviete atzīst, ka tik daudz reižu nācies iejusties kādā tēlā, ka visas ne saskaitīt. Tagad šī nodarbošanās jau kļuvusi par viņas dzīves daļu.
— Kopš bērnības esmu spēlējusi teātri un piedalījusies dažādos priekšnesumos, kuros mūs iesaistīja klases audzinātāja — latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tolaik jau Ziemassvētkus nesvinēja, bet Jaungada eglītei klasē vienmēr iestudējām lugu. Ne jau kādu nelielu, bet tādus pamatīgus gabalus, piemēram, “Sūnu ciema zēni” vai “Runga iz maisa”. Mums bija īsts padomju laika rūdījums — ja vajadzēja, visi mācījās no galvas dzejoļus vai kādu lomu, — stāsta Sanita.
Viņa uzskata, ka ikvienam bērnam kaut reizi dzīvē jāparāda sevi uz skatuves. Tā ir laba pieredze, jo nevar zināt, par ko nākotnē katrs kļūs. Turklāt mēs visi vēlamies darīt lielas lietas, un runasmāksla vienmēr noder.
Ja melot, tad skaisti
Sanitas bērnībā svētkos pie bērniem devās nevis Ziemassvētku vecītis, bet gan Salatētis. Pati viņa neatceras šī bārdainā vīriņa apciemojumu, bet saglabājusies fotogrāfija, kurā redzams, kā meitene no Salatēva saņem dāvanu. Tagad viņa pati iepriecina mazuļus ar dāvanām. Sanita ir iejutusies gan rūķu, gan Ziemassvētku vecīša tēlā. Vienreiz uz svētku sarīkojumu rūķu tērpos viņas gājušas abas ar meitu. Bērni vienmēr Sanitu sagaida atsaucīgi.
— Visiem patīk, ja vecītis ir jautrs un omulīgs, tomēr katram reakcija, mani ieraugot, ir dažāda — kā jau bērniem. Parasti man jautā, vai bārda ir īsta, un kāds vēlas to arī paraustīt. Nereti domāju, ka bārdu tomēr jāpielīmē stiprāk. Otrs populārākais jautājums ir par briežiem. Bērni lūdz, lai viņus parādu vai pavizinu. Tad ir jāmelo, bet tā skaisti. Labi, ka pie mums laika apstākļi bieži vien ir tādi, ka ar kamanām pabraukt nevar. Šādās situācijās saku, ka nāku kājām. Neviens gan nav pajautājis, kāpēc vecītis runā sievišķīgā balsī, parasti gan balss tembru cenšos pazemināt, — stāsta Sanita.
Katrs bērns vēlas arī pieskarties Ziemassvētku vecītim, ar viņu iet rotaļās vai dejot.
— Kad esmu kādā no bērnudārziem, mazuļi bieži vien pienāk klāt un jautā, vai es atnākšu pie viņiem uz mājām. Lielā barā ir jauki, bet uzmanību katrs grib sev. Pie visiem ierasties nav iespējams, tāpēc atkal vajag izlocīties ar atbildi. Tas ir visskumjākais brīdis šo svētku laikā, — stāsta Ziemassvētku vecīte.
Pieaugušie jāsarāj
Agrāk vai vēlāk, bet mazuļi pārstāj ticēt Ziemassvētku vecītim. Ir vecāki, kuri šo ticību uztur ilgu laiku, un bērns līdz pat pamatskolai gaida viņu ierodamies. Tomēr nereti paši vecāki ar nepārdomātām piezīmēm sabojā prieku par brīnumu. Tad pieaugušie ir jāpiebremzē, dažkārt vajagot kļūt pat dusmīgai.
Ikdienā Sanitas darbs saistīts ar bērniem, un tas palīdz Ziemassvētku vecīša lomai. Sieviete atzīst, ka ikvienā situācijā jājūt smalkā attiecību stīga. Tas ir darbs ar tausti — ja “nošausi” greizi, situācija var izvērsties par katastrofu, bet vecīša uzdevums taču ir nest prieku.
— Man patīk klausīties, kā bērni deklamē dzejoļus, bet pats jaukākais, ja viņi pie eglītes sāk runāt pašu sacerētas rindas. Nesen vienā sarīkojumā bērns sāka deklamēt dzejoli, tad apstājās un teica, ka tur kaut kas tomēr nav kārtībā, un sāka no sākuma. Tā trīs reizes pēc kārtas, bet viņam bija svarīgi to izdarīt līdz galam. Man arī nepatīk tie nodeldētie pantiņi par vecīti un svecīti, — secina jaunā sieviete.
Asaras acīs
Šogad Sanita piekritusi piedāvājumam būt par Ziemassvētku vecīti arī kādā no lielveikalu tīkliem — jāpievērš apmeklētāju uzmanība, iesaistot viņus dažādās atrakcijās. Šādā “avantūrā” Sanita iesaistās pirmo reizi, un tā būs lieliska pieredze.
Veikalu darbinieku attieksme atšķiroties — daži ir padomājuši par vecīša ērtībām, bet citi visu atstājuši paša ziņā. Sākumā dažkārt nezinājusi, ko iesākt vai kur labāk stāvēt.
— Cilvēki ir tik dažādi! Ir bijis gadījums, kad jauns pāris viens otram saka Ziemassvētku novēlējumu asarām acīs. Savukārt cits, it kā inteliģenta izskata cilvēks, dāvanu maisam iesper ar kāju. Veikalā pircēji vairāk pievērš uzmanību manam apģērbam un bārdai, arī par manu balsi jautā vairāk. Nedalu jau es nezin kādus dārgumus, bet dažam vienkārša šokolādes konfekte rada tādu sajūsmu, it kā viņš saņemtu veļasmazgājamo mašīnu, — stāsta Sanita.
Glabā noslēpumu
Pagaidām lielākā daļa pazīstamo bērnu nav vēl viņu pieķēruši Ziemassvētku vecīša lomā. Ja kāds to tomēr uzzina, citiem nestāsta un palīdz glabāt noslēpumu.
Sanita atzīst, ka vislabāk viņai patīk doties uz bērnudārziem, jo bērnu acīs var redzēt tādu prieku, ka pašai jānotic brīnumam. Viņai patīk pārsteigt arī draugus. Ja vēl pieaugušie aktīvi iesaistās atrakcijās, tad gandarījums ir dubults.
Nereti ir arī tā, ka pēc pasākuma drēbes ir gluži slapjas, jo skriets un lekts uz nebēdu. Labi, ka Ziemassvētki ir tikai reizi gadā, citādi tādu tempu nevarētu ilgi izturēt. Tomēr, kad šis laiks atkal tuvojas, satraukums sirdī mostas no jauna.
