Vakar uz pēdējo sēdi pulcējās premjera Valda Dombrovska vadītais Ministru kabinets. Aiziet ministri, arī 60 deputātiem pienācis laiks atvadīties no darba Saeimā. Līdzšinējos tautas kalpus pavadām, līdzi dodot bagātīgu ceļamaizi — katram izmaksājot kompensāciju triju mēnešalgu apmērā. Pirmo darba gadu 9. Saeima vēl strādāja “trekno gadu režīmā”, bet pēc tam tautai nācās “savilkt jostu”. Savilkt jau savilka, tikai tā dēļ no Latvijas prom devās un joprojām turpina izceļot aizvien vairāk cilvēku.
Iepērkoties veikalā, nesen dzirdēju sarunu: “Latvieši gan ir dumja tauta, viņiem “nogriež” pensijas, pabalstus, paaugstina nodokļus, bet viņi klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Francijā, Grieķijā — tur ir cita lieta — streiko un neļauj kāpt uz galvas”. Tā nu ir, visu esam raduši paciest klusējot. Taču šoreiz iemesls klusēšanai varētu būt arī cits. Cilvēki saprot, cik kritiskā situācijā esam nonākuši, ka mūsu valsts ir parādos slīkstošs “Titāniks” un šim kuģim vajadzīgs ļoti prasmīgs kapteinis. Ļoti gribas ticēt, ka būsim tādu izraudzījušies.
Parlaments četru gadu laikā ir zaudējis sabiedrības uzticību, un diez vai jaunie deputāti to spēs tik vienkārši atgūt. “Vērtējot 9. Saeimas darbu, jāņem vērā, ka šis ir pirmais parlaments, kas kopš Augstākās Padomes laikiem strādājis ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Tāpēc arī 9. Saeima ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem sasaukumiem atjaunotās Latvijas Republikas laikā,” taisnojas 9. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze. Cerams, visas piecas apvienības un 15 partiju, kas turpmāk darbosies Saeimā, spēs rast kopīgu valodu, nešķelsies un nelobēs savas personiskās intereses, biznesu, bet sadarbosies un tiešām strādās tautas labā. Tā taču pirms vēlēšanām mums solīja, vai ne?
