Šodien 65 gadu jubileju svin valliete Vizbule Dilēviča. Jubilāre dzimusi Bauskas pusē, bet nu jau vairāk kā trīsdesmit gadu viņa dzīvo Valles pagastā.
No Bauskas uz Valli
Jubilāre dzimusi Bauskas pusē, kolhoza “Uzvara” ciematā. Tur arī beigusi pamatskolu un pēc tam sākusi strādāt kolhozā. Viņa nespēj iedomāties, ka dzīvotu pilsētā. “Mācīties man nebija laika, uzreiz pēc skolas sāku strādāt,” saka Dilēvičas kundze. “Tolaik darbā vajadzēja iet ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Varbūt tā ir sakritība, bet kolhozā nācās strādāt pie zirgiem, un kopš tā laika nespēju iedomāties dzīvi bez šī dzīvnieka. Tagad veselība vairs nav tāda kā jaunībā, bet līdz pat pagājušajam gadam mums bija zirgs. Mūsu saimniecībā zirgi bijuši vienmēr, jau kopš skolas laika. Man vienmēr paticis lauku miers.”
Jubilārei no jaunības arī paticis braukt ar traktoru. “Es gandrīz vai mehanizatore biju,” stāsta Vizbules kundze. “Tēvs brauca ar traktoru, iemācīja arī mani, tas iepatikās. Kādreiz, kad vīri bija “kunga dūšā”, man bija jādodas uz lauka un jāstrādā. Tagad par to var pasmieties, bet toreiz man tas šķita interesanti un pat aizraujoši.”
Vasarā darba netrūkst, bet garajos ziemas vakaros jubilāre labprāt lasa grāmatas. “Esmu izlasījusi teju visas Ginas Viegliņas grāmatas par Valles pagasta vēsturi,” saka Dilēvičas kundze. “Lai arī tās kritizē, bet darbi ir interesanti un sniedz skatījumu par mūsu puses kultūrvēsturi.”
Vizbule Dilēviča ir no tiem cilvēkiem, kuri tic horoskopiem. “Arī “Staburagā” vienmēr izlasu horoskopus. Lai ko cilvēki teiktu, tomēr tajos ir kāda daļa patiesības,” saka Vizbules kundze. “Esmu lasījusi grāmatas par horoskopiem, un, lai cik dīvaini nebūtu, es tiem ticu.”
Jubilāre tic ne tikai horoskopiem, bet arī tam, ka koks spēj ietekmēt cilvēka pašsajūtu. “Pie mājas aug kastaņa, ja man ir slikti, apsēžos vai piekļaujos tai, un uzreiz kļūst labāk,” saka jubilāre.
Mazdēls paliks Latvijā
Dilēviču ģimenē izauguši trīs bērni — divi dēli un meita, kura 28 gadu vecumā aizgājusi mūžībā. Mazdēlu audzināja jubilāre. “Šogad mazdēls Artūrs beigs vidusskolu, tad arī apvienosim gan dzimšanas dienas, gan izlaiduma svinības,” saka jubilāre.
Artūrs ir viens no tiem jauniešiem, kuri nedomā doties strādāt uz ārzemēm. Viņš iecerējis apgūt galdnieka arodu. Arī jubilāre atbalsta mazdēlu, tomēr atzīst, ka laukos jauniešiem nākotnes iespējas ir ierobežotas.
Parasti nekādas lielas svinības jubilejās netiek rīkotas. Atbrauc tuvākie radi un draugi, un tā arī ir lielākā dāvana. “Kādreiz jubilejas svinējām plašāk, tagad vairs nav tās rocības,” saka jubilāre. “Viss jau būtu labi, ja vien lielāka pensija. Savulaik esmu strādājusi smagu fizisku darbu, bet neviens jau neņem to vērā. Un tad nav ko brīnīties, ka pensionāri nespēj atļauties svinēt jubilejas.”
