Iršu pagasta zemnieku saimniecības “Līdumi” īpašnieks Bruno Zeiliņš pēc aiziešanas pensijā atgriezās savā sākotnē.
Iršu pagasta zemnieku saimniecības “Līdumi” īpašnieks Bruno Zeiliņš pēc aiziešanas pensijā atgriezās savā sākotnē. Jaunībā no Iršiem devās uz Rīgu, daudzus gadus brauca jūrā par kuģa kapteini, bet tad, lai nezustu tēva īpašums, viņš Iršos kļuva par zemnieku — ir piensaimnieks un gatera īpašnieks.
Zemnieku saimniecību Bruno Zeiliņš reģistrēja 1993. gadā, taču tā īsti saimniekot sāka tikai 2000. gadā, kad kļuva pensionārs. Tagad viņam pieder ap 300 hektāru zemes un mežs, kā arī 40 govju un jaunlopi. Govju skaitu Zeiliņa kungs grib palielināt līdz simtam.
Piedzīvojis jūrasbraucējs
— Kā jūs, zemnieka dēls, kļuvāt par jūrnieku?
— Patiesībā vecāki uz Iršiem no Rīgas pārcēlās tikai 1940. gadā, kad te varēja nopirkt gan zemi, gan mājas. Tas viss palika pēc tam, kad Iršu kolonijas vācieši pēc aicinājuma doties uz Vāciju aizbrauca no Iršiem. Tēvs nopirka mājas “Līdumi” un gandrīz 20 hektāru zemes.
Ģimenē esmu vecākais bērns, un toreiz man bija tikai gads. Vēlāk Iršos pasaulē nāca divi brāļi un trīs māsas. Mācījos Iršu pamatskolā, vēlāk Ogres mežsaimniecības tehnikumā un Kaļiņingradas augstākajā inženieru jūrskolā. Braucot jūrā, sāku no matroža un pēc mācībām tiku līdz tālbraucējam kapteinim.
Laukos tajā laikā bija kolhozi, tā kā mājās saimniekoja vecāki, mēs, bērni, mācījāmies un veidojām katrs savu dzīvi. Par laukiem man vajadzēja sākt domāt tad, kad vecāki novecoja un aizgāja mūžībā.
Tēvs ļoti mīlēja zemi. Latvijas brīvvalsts atdzimšanu viņš diemžēl nepiedzīvoja, taču būtu par to ļoti priecājies. Viņš noteikti gribētu, lai te kāds saimnieko, tāpēc tā arī izlēmu. Ja būtu palicis Rīgā un kopā ar ģimeni dzīvojis ērti un bez raizēm, jo pensija man kā kuģa kapteinim ir samērā liela, tēvs man nekad nepiedotu, ja mūsu ģimenes zeme paliktu atmatā.
Krastā mazāk nekā uz kuģa
— Tomēr zeme izrādījās stiprāka par jūru…
— Tā var teikt. Lai arī jūrā esmu pavadījis savas dzīves lielāko daļu, tagad jūtos brīvs un pēc kuģošanas neilgojos. Kaut arī romantiski, nebija viegli krustām šķērsām izbraukāt visu Atlantijas okeānu. Redzēju tālas zemes un cilvēkus, bet mājās nācās būt maz, reisos biju ap 150 dienu, krastā pavadīju daudz mazāk laika, ja nu vienīgi, kad kuģi vajadzēja remontēt.
Pēc jūras braucieniem es vēl Latvijas zvejnieku kolhozu savienībā biju flotes galvenais kapteinis. Strādāju arī Zivsaimniecības, Jūras lietu un Satiksmes ministrijā.
Taču zeme man allaž bija tuva, lai arī maz toreiz laukos biju. Jūrai mūsu, zemnieku, ģimenē tomēr bija nozīmīga vieta, jo arī viens mans brālis bija kapteinis, taču viņš jūrā gāja bojā.
— Jūs tagad saimniekojat viens vai kopā ar ģimeni?
— Ģimene ir Rīgā, atbrauc tikai garākās brīvdienās. Vecākais dēls vada traktoru un vasarā palīdz gatavot lopbarību. Mums visiem jau nav kur dzīvot, jo tēva mājas savlaik pārdotas, tagad jādomā par jaunas būvniecību. Taču patlaban nav tādu iespēju. Es pats pie viņiem bieži braucu, cik nu Rīga tālu.
Saimniecību paplašinās
— Kā savienojat abas saimniekošanas nozares?
— Nekas citas neatliek, jo negribu atteikties ne no govīm, ne gatera. Ēkas ir privatizētas, kūts paredzēta 100 slaucamajām govīm, tāpēc saimniekošana jāturpina. Fermā strādā divi cilvēki — slaucēja un lopkopis. Gaterī sadarbībā ar Nodarbinātības aģentūru pieņēmu darbā četrus bezdarbniekus. Ja labi strādās, varēs to darīt arī pēc aģentūras noteiktā laika.
— Vai Eiropas prasības piensaimniecībā spējat izpildīt?
— Protams. Zinu likumus un cenšos izstrādāt visus iespējamos projektus. Sakārtoju fermu atbilstoši Eiropas prasībām. Piens ir tīrs, labi atdzesēts, un to pērk Rīgas piena kombināts. Par augstākās kvalitātes pienu saņēmu 18 santīmu par litru, nu ir nedaudz mazāk — 16,5 santīmi.
Ganāmpulkā ir gan “Latvijas brūnās” šķirnes govis, gan melnraibās holšteinietes. Gadā pārdodu ap 110 tonnu piena, vidējais izslaukums ir ap 5000 litru no govs. Es neesmu lopkopības speciālists, tāpēc uzticos ganāmpulka veterinārārstei, pārraudzei un kopējiem. Pārliecinājos, ka “Latvijas brūnās” šķirnes govis ir izdevīgāk audzēt, viņas mazāk ēd un piena dod gandrīz tikpat daudz kā melnraibās. Piens viņām ir arī ar augstāku tauku saturu.
— Gaterī laikam vieglāk saimniekot, jo esat mācījies mežsaimniecību?
— Pašam ir mežs, tad arī vieglāk darbu plānot. Kādreiz gatera vietā bija minerālmēslu noliktava, kuru es privatizēju. Gaterī gatavojam taru — paliktņus un zāģmateriālus. Paliktņu pārdošanai man noslēgts līgums ar vienu firmu Anglijā.
Izmanto iespēju naudas saņemšanai
— Saņemat arī Eiropas naudu un valsts subsīdijas?
— Jā, vienoto platībmaksājumu, ņēmu arī kredītu. Pērn iegādājos traktoru un lopbarības sagādes tehniku, pusi no iztērētās naudas man jau valsts un Eiropa atmaksāja.
Taču man daudz kas arī nepatīk. Bieži Latvija no zemnieka pieprasa to, ko Eiropai nemaz nevajag. Turklāt mēs uzreiz piekrītam visam, ko Eiropa liek.
— Vai jums ir arī kāds vaļasprieks?
— Pa kuru laiku? Mans vaļasprieks ir darbs.
