Vēl šodien atceros to dienu, kad redzēju tevi pēdējo reizi.
Vēl šodien atceros to dienu, kad redzēju tevi pēdējo reizi. Man bija tikai 14 gadu, kad tu pameti šo saulaino un reizē arī tumšo un nomācošo pasauli. Tagad man ir 18.
Katru gadu jūnijs pēc tavas aiziešanas ir bijis ļoti smags. Šajā mēnesī tu mani pameti uz visiem laikiem, uz neatgriešanos.
Nekad neesmu varējusi saņemties, lai lūgtu piedošanu par to, ka šo četru gadu laikā neaizbraucu pie tevis uz mūžamājām.
Kamēr tu biji man līdzās, es to nenovērtēju, bet tagad saprotu, ka tu esi un vienmēr būsi manas dzīves neatņemama sastāvdaļa.
Tēt! Ja tu varētu mani dzirdēt, kaut varētu man atbildēt, bet nu ir par vēlu, atliek vienīgi cerēt, ka tu mani dzirdi.
Lūdzu, piedod man! Piedod par visiem pāridarījumiem, ko kā bērns neapzinājos.
Tu no manis esi ļoti tālu, pat nesasniedzami tālu, bet tas netraucē, lai no jebkuras vietas — vai tā ir kapella vai galds, pie kura tu mēdzi sēdēt, lūgtu piedošanu.
Iespējams, manu lūgumu tu nedzirdi, bet man tomēr spīd neliels cerību stariņš.
Lūdzu, piedod man! Kaut tas skan nu jau par vēlu.
Piedošanu lūdzošā tava meita
