“Nu, vai tu jau testamentu uzrakstīji?” viendien man ar šādu jautājumu ‘‘uzbrauca” Rozālija. Nodomāju — vai tad tiešām es tik slikti izskatos? Bet Rozālija turpināja, ka viņa esot internetā izlasījusi rakstu, kurā amerikāņu zinātnieki apgalvojuši, ka vakcinētie “izvilkšot” tikai trīs gadus. Uz to es viņai atbildēju — ja mirt, tad mirt ar mūziku — un pavēstīju, ka gatavojos iet uz trim “Vesterna nakts” koncertiem. Nu tas viņai bija kā duncis mugurā! Zinu, ka viņa ģībst “Apvedceļa”, kas arī piedalīsies šajā pasākumā, dēļ, un nu būs jāslapstās gar estrādi, lai kaut ar vienu acs kaktiņu ieraudzītu savus elkus. Viņa taču nemaksāšot tos 35 eiro par testu, bet es sēdēšu estrādē kā kundze. Mūsu draudzībai patiešām tā vakcīnas būšana ir kā ķīlis, kas ārda mūsu attiecības. Nez kā vēl būs ar to loteriju, Saeima it kā spirinoties pretī šai idejai. Nu vai tad viņiem žēl? Ne no savas kabatas maksā! Bet, neskatoties uz to, es tik skraidu pa koncertiem, bet mana draudzene savukārt kļūst arvien drūmāka. Un ko gan es tur varu darīt?! Izvēle ir mūsu rokās. Ja atklāti, es jau arī vēl būtu nogaidījusi, bet mani taču “uzpirka” valdība ar to koncertu būšanu. Varēja jau izdomāt vēl kādu “burkānu”, piemēram, ja nenotiek tā loterija, visiem vakcinētajiem izdalīt pa pāris simtniekiem. Elektrība taču būs dārgāka, vismaz varēs samaksāt.
