Pirms gandrīz 125 gadiem Vietalvā radās mācītāja Teodora Dēbnera un skolotāja Jura Kalniņa — konservatīva baltvācieša un jaunlatvieša — uzskatu sadursme.
Pirms gandrīz 125 gadiem Vietalvā radās mācītāja Teodora Dēbnera un skolotāja Jura Kalniņa — konservatīva baltvācieša un jaunlatvieša — uzskatu sadursme, kas satricināja ne vien Vietalvas novadu, bet arī visu Vidzemi un aizskanēja tālu aiz tās robežām. Par to dažādos laikos jau rakstījuši daudzi autori, tomēr nereti šis konflikts izklāstīts virspusēji, tāpēc mēģināšu to izvērtēt pilnīgāk.
Sākotnēji sadarbojas
Teodors Dēbners izglītojās vācu skolās, kur valdīja konservatīva gaisotne, kura bija nomainījusi viņa tēva Augusta Dēbnera (jaunākā) laikā valdījušo apgaismību, un kopš 19. gadsimta vidus pieaugošais vācu nacionālisms. Savukārt Juris Kalniņš mācījās Valkas skolotāju seminārā, kura audzēkņu vidū ļoti populāras bija jaunlatviešu idejas. Viņi gribēja savu tautu atbrīvot no vācu laicīgās un garīgās varas, šī mērķa sasniegšanai biedrojoties ar krievu impēriskajiem nacionālistiem — slavofiliem, kuri savukārt gribēja izraut Baltijas guberņas no baltvācu varas, lai paši kļūtu par noteicējiem šajā Krievijas impērijas provincē. Viņiem abiem sastopoties Vietalvā, tik atšķirīgu uzskatu sadursme, šķiet, bija neizbēgama.
Tomēr uzreiz tā nenotika. Teodors Dēbners 1870. gada sākumā Kalsnavas—Vietalvas luterāņu draudzes mācītāja amatā nomainīja savu tēvu, kurš iepriekšējā gada rudenī par Vietalvas draudzes skolas pārzini bija uzaicinājis Juri Kalniņu. Viņš ar labu darbu bija izcēlies Ļaudonas draudzes skolā. T. Dēbners tēva izvēli atzina par labu un Kalniņu apstiprināja. Arī pret jaunā skolotāja aktīvo sabiedrisko darbību Dēbners neiebilda. Sākotnēji tā nebija pretvāciska, bet bija vērsta uz vietalviešu iesaistīšanu kultūras dzīvē, lai tādā veidā atmodinātu viņos savas tautas vērtības apziņu. Kaut gan vairāki autori apgalvo, ka mācītājs jau no paša sākuma esot vērsies pret Kalniņa darbību Vietalvas dziedāšanas biedrībā, tomēr to neapstiprina vēstures avoti. Dēbners Kalniņu pat atbalstīja, ja tas netraucēja viņa tiešajam darbam skolā un baznīcā, kur Kalniņš veica ķestera pienākumus. Piemēram, Vietalvas dziedāšanas biedrības koris regulāri dziedāja Dēbnera vadītajos dievkalpojumos.
Mācītāja sākotnēji pozitīvā attieksme pret Kalniņa vadīto kori un visu biedrību kopumā skaidri izpaužas viņa grāmatā “Ziņas par Kalsnavas un Vietalvas draudzi”. Šķiet, ka aktīvāk savu jaunlatviski pretvācisko noskaņojumu Juris Kalniņš sāka izpaust Ausekļa ietekmē, kurš kādu laiku viesojās pie skolotāja. Tieši Kalniņa aktīvie sakari ar jaunlatviešiem izraisīja Dēbnera nepatiku pret līdz tam labi ieredzēto skolotāju. Manuprāt, tieši jaunlatviešu līderu iedvesmots Kalniņš sāka publicēt darbus laikrakstos “Baltijas Vēstnesis” un “Balss”.
Konflikts
Šo publikāciju dēļ tad arī strauji pasliktinājās mācītāja un skolotāja attiecības. Īstenībā jau Juris Kalniņš (viņš publicējas ar pseidonīmu Prātkopis) konkrēti nekritizēja vācu varu, bet Dēbners to secināja no konteksta. Un viņš piedēvēja Kalniņam kādu publikāciju, parakstītu ar pseidonīmu Vietalvietis (“Balss”, 1881. g., nr. 16), kurā Dēbners bija atklāti kritizēts par to, ka viņš savā sprediķī nosodīja latviešu lepnumu par savu Tēvzemi, tautību un cara piešķirtajām brīvībām, viņu tieksmi pēc izglītības, kā arī kritizēja jaunlatviešus. Juris Kalniņš, protams, varēja būt šīs publikācijas autors, jo pēc viņa iniciatīvas tika iesniegta oficiāla draudzes locekļu sūdzība par šo sprediķi. Sevišķi Dēbners sadusmojās par Kalniņa runu Vietalvas labdarības biedrības 10 gadu jubilejas svinībās, kurā skolotājs kritizēja baltvācu līdzšinējo politiku attiecībā pret latviešiem.
1881. gadā mācītājs vairākkārt iesniedza sūdzības Cēsu—Valkas apriņķa laukskolu valdei, kura deva rīkojumu pieprasīt no Kalniņa parakstu, ka viņš vairs “Balsī” nepublicēsies. Skolotājs parakstījās zem šīs prasības. Nosūtot J. Kalniņa parakstu, Dēbners sūtīja valdei jaunu ziņu, ka skolotājs esot rakstījis sūdzību par mācītāja sprediķi (šo sūdzību bija parakstījuši 20 Vietalvas draudzes locekļu). Vidzemes laukskolu virsvaldes 20. maija sēdē atklājās latviešu skolu uzraugu — baltvācu muižnieku un garīdznieku — pārliecība, ka skolotājs Kalniņš un viņa sekotāji no tautskolotāju vidus par savu “noziegumu” — vēršanos pret Baltijas guberņu vācisko pārvaldes sistēmu — ir pamatīgi jāsoda.
Vainīgs trijās lietās
7. jūlijā notika Kalniņa lietas izskatīšanai veltīta Vietalvas draudzes konventa sēde. Tajā izraisījās asas debates, jo Dēbners, kā arī Vietalvas un Odzienas muižnieki centās panākt Kalniņa atbrīvošanu, bet Kalniņa domubiedrs Vietalvas muižas pārvaldnieks Juris Bors un zemnieku pārstāvji viņu enerģiski aizstāvēja. Tad 28. septembrī Dēbners iesniedza apriņķa skolu valdei jau oficiālu sūdzību, apvainodams Kalniņu par zemes autoritāšu graušanu, publicēšanos “Balsī” un musinošu runu teikšanu. Valde pieņēma lēmumu, kurā konstatēja, ka Jurim Kalniņam ir lieli nopelni skolēnu zināšanu apguves veicināšanā, viņš ir ieguvis cieņu un atzinību gan skolēnos, gan vietējā sabiedrībā, bet vainīgs trijās lietās:
Jura Kalniņa rakstos avīzēs un runā Vietalvas labdarības biedrībā ir redzams nodoms nicinoši kritizēt zemes autoritātes un mācītājus,
viņš vietējā sabiedrībā izplatījis pret pastāvošo iekārtu vērstas avīzes un tās rādījis saviem skolēniem,
Kalniņš nav dzīvojis draudzes skolas skolotājam atbilstošu kristīga cilvēka dzīvi, jo, kā pats atzinies, 11 gados tikai divas reizes bijis pie dievgalda.
Pamatojot ar šīm apsūdzībām, apriņķa skolu valde nolēma Kalniņu nekavējoties atbrīvot. Viņš lēmumu pārsūdzēja augstākajā skolu komitejā, kur arī Vietalvas, Odzienas, Sausnējas un Stukmaņu pagasti vērsās ar lūgumu Kalniņu amatā atjaunot. Tomēr tā ignorēja gan Kalniņa sūdzību, gan sabiedrības lūgumu. Tautas atzītais skolotājs un novada nacionālās atmodas aizsācējs bija spiests aiziet, un arī citās Vidzemes skolās viņu nepieņēma, līdz, pārejot pareizticībā, 1883. gadā Kalniņš kļuva par Sausnējas pagasta Nikolaja I vārdā nosauktās divgadīgās pareizticīgo skolas vadītāju. Uz šo skolu pārgāja lielākā daļa Vietalvas draudzes skolas skolēnu, kamēr tajā 95 bērnu vietā nākamajā skolas gadā mācījās tikai 15. Taču tās vēl nebija šīs epopejas beigas. Tajā iesaistījās Krievijas varas pārstāvji.
Krievijas iestāžu iejaukšanās
Krievijā valdošās slavofilu aprindas jau sen gribēja atņemt baltvāciešiem viņu privilēģijas Baltijā, lai tās iegūtu krievi. Jaunlatviešu centienus atbrīvot savas tautas no vācu jūga izmantoja slavofili. Viņos saskatījuši sabiedrotos, jaunlatvieši sāka atbalstīt krievu nodomus, pat aicināja latviešu skolās ieviest krievu mācību valodu. Krievijas varasvīri, lai gūtu pamatojumu saviem pārkrievošanas plāniem, uz Baltiju nosūtīja ar plašām pilnvarām apgādāto senatoru Maneseīnu. Viņš ievāca dažādas sūdzības par baltvācu iestāžu darbību. Tā kā viņa latviešu valodas tulks bija vietalviešiem ļoti labi pazīstams jurists Andrejs Stērste, skaidrs, kāpēc revīzijas gala ziņojumā nozīmīga vieta atvēlēta Jura Kalniņa lietai. Ko Maneseīns rakstīja Krievijas varas pīlāriem?
“1882. gadā, kad es atrados Rīgā, pie manis ieradās vairāk nekā simt māšu un tēvu no Vietalvas draudzes un, ceļos nometušies, ar asarām lūdzās, lai atstājot viņu draudzes skolā par skolotāju kādu Kalniņu, kurš tikko atcelts no amata. (..) Izrādījās, ka Kalniņš, kurš beidzis kursu Valkas vācu seminārā, bijis Vietalvas draudzes skolā par skolotāju vairāk nekā 11 gadu, visā šajā laikā skolu pārvalde viņu atzinusi par vienu no labākajiem skolotājiem, un viņš baudījis visu Vietalvas (..) latviešu iedzīvotāju pilnīgu uzticību un simpātijas. Apriņķa komiteja viņu atlaidusi no amata tāpēc, ka viņš nebija paticis vietējam mācītājam Dēbneram, kurš naidojās ar visiem saviem latviešu tautības draudzes locekļiem, bet motivējusi šo atlaišanu “ar šaubām par Kalniņa iekšējo reliģisko viedokli, viņa izvairīšanos satikties ar vācu tautības draudzes locekļiem un mācītāju, viņa piedalīšanos politiskā aģitācijā” utt. (..) Sekas bija tādas, ka Vietalvas draudzes skolu, kurā Kalniņa laikā bija 120 (īstenībā 95 — A. R.) skolēnu, sāka maz apmeklēt. Bet, kad viņu 1883. gadā iecēla par skolotāju pareizticīgajā tautskolā, daudzi latvieši luterāņi, Vietalvas draudzes iedzīvotāji, atzina par labāku nodot bērnus šajā skolā nekā atstāt viņus pārvācošanai.” Maneseīna skolu reformas priekšlikumi rada atbalsi Pēterburgā un bija par pamatu, lai atņemtu latviešu skolu pārvaldi baltvāciešiem un nodotu krievu ierēdņiem, kuri drīzumā sāka pārkrievošanu.
Sāk skolu pārkrievošanu
Reforma sākās ar luterāņu draudžu skolu atņemšanu un to pārvēršanu par Krievijas Izglītības ministrijas skolām, kurās mācības bija krievu valodā. Vienu no pirmajām ministrijas skolām ierīkoja Vietalvas draudzes skolas ēkā, kuru ar varu atņēma draudzei. Kā pirms vairākiem gadiem daudzi vietalvieši protestēja pret Jura Kalniņa atlaišanu, tā 1886. gadā liela daļa draudzes locekļu, pārsvarā saimnieki un rentnieki, kuru dzimtas tradicionāli saglabāja uzticību luterāņu baznīcai, enerģiski cīnījās pret draudzes skolas likvidēšanu, tomēr pārkrievotājiem bija valsts varas atbalsts. Visā Vidzemē luterāņi sāka cīņu pret draudzes skolu pārvēršanu par krieviskajām ministrijas skolām. 1887. gada rudenī, protestēdami pret krievu ierēdņu patvaļu, gandrīz visu Vidzemes draudžu konventi nolēma nesākt savās draudžu skolās jauno mācību gadu. Tomēr tam nebija gaidīto rezultātu. Protests pret vardarbīgo Vietalvas draudzes skolas likvidēšanu nonāca pat Pēterburgā, tomēr arī visaugstākās instances bija ieinteresētas pārkrievošanā, tāpēc tās ignorēja protestētājus.
Nevēlēdamies atstāt savus bērnus krieviskajā ministrijas skolā, daļa Vietalvas draudzes locekļu sūtīja viņus Kalsnavas, Stukmaņu un Ērgļu luteriskās draudzes skolā. Tomēr otra daļa vietalviešu, kuri bija noskaņoti izteikti pretvāciski, atbalstīja ministrijas skolas izveidošanu, kuru svinīgi atklāja 1887. gada 8. janvārī. Juris Kalniņš atkal bija Vietalvas skolas vadītājs, un skolēni no visas apkaimes ļoti labprāt tajā iestājās — pirmajā mācību gadā tajā mācījās 115 bērnu no 15 pagastiem.
No vācu vilka bēgot, uzskrien krievu lācim
Juris Kalniņš ar krievu varas palīdzību beidzot bija uzvarējis Teodoru Dēbneru. Bet kādas sekas viņu cīņa atstāja skolēnos, kuriem vispirms bija jāpiedzīvo iemīļotā skolotāja piespiedu aiziešana, bet pēc tam viņa vadībā jāpārkrievojas? Ar lieliskām krievu valodas zināšanām viņiem bija labas izredzes skoloties Krievijas augstskolās un kļūt par ierēdņiem, juristiem, tautsaimniekiem, ārstiem, virsniekiem utt., bet viņi zaudēja iespējas mācīties latviski (izņēmums bija pāris latviešu valodas stundu nedēļā un luterāņu bērniem ticības mācība), dziļi apgūt savas dzimtās valodas bagātības. Latviešu jaunajai paaudzei nu bija jāmācās skolas krieviskajā gaisotnē, kur pat starpbrīdī bija jāsarunājas krieviski. Tie, kuri pārkāpa šo noteikumu, nēsāja kauna plāksni ar uzrakstu “Ja govoril po latišski” (“Es runāju latviski.”)… Tā bija mūsu tautas traģēdija, ka, glābjoties no baltvācu vilka, tā uzskrēja krievu lācim.
Juris Kalniņš ministrijas skolā nostrādāja līdz 1895. gadam, pēc tam pārcēlās uz Rīgu, kur darbojās dažādu laikrakstu redakcijās. Teodors Dēbners Vietalvas draudzi vadīja līdz 1902. gadam, kad kļuva par Latviešu literārās (Latviešu draugu) biedrības prezidentu. Abi pretinieki sasniedza sirmu vecumu, un abi nomira 1919. gadā Rīgā.
