Ja tu neesi bijis Pakrojā Ķīnas laternu festivālā, tad tu neesi gatavs svētkiem. Visi latvieši uz turieni brauc, vai tad es sliktāka? Senatnē Baltiju vācieši, zviedri, krievi iekaroja ar ieročiem, bet, redz, cik ķīnieši gudri — viņi pierāda, ka to var izdarīt arī ar krāsainām lampiņām. Visi kā uz medu skrien. Man no brīnumiem mute visu laiku bija vaļā. Taču mans galvenais ieguvums — tējas pasniegšanas rituāla iedzīvināšana ikdienā. Pēc ekskursijas ilgi gaidīju to mirkli, kad Indriķis beidzot palūgs, lai viņam pagatavoju tēju. Viņš jau vēl nezināja, ka tas būs Ķīnas labāko tradīciju garā. Tiesa, man gan nebija attiecīgs kimono šīs ceremonijas realizēšanai, izlīdzējos ar savu veco puķaino flaneļa halātiņu. Pirms tējas gatavošanas es līganām kustībām izstaigāju istabu ar smaržu kociņu, tad paņēmu divus vēdeklīšus un, tos vēdinot, ar starojošu smaidu tipināju no viena istabas gala uz otru, tādā veidā izstarojot pozitīvu enerģiju, kas tējas gatavošanā ir īpaši svarīgi. Indriķis pajautāja, vai man ar veselību viss kārtībā, jo viņš taču neko nezināja par tējas gatavošanas rituālu. Es teicu — gaidi! — un turpināju darboties ar tējas traukiem. Protams, man jau tik raiti negāja, kā redzēju paraugdemonstrējumā — puse tējas nolija uz galda, bet pēc pusstundas priekšdarbu veikšanas Indriķis beidzot tika pie tās dzeršanas. Jūs domājat, viņš paldies pateica? Nekā! Tagad, kad lūdz pagatavot tēju, vienmēr piemetina: tikai bez rituāla. Jā, ir cilvēki, kuri no laukiem atnāk uz pilsētu, bet lauki viņiem tik un tā nāk līdzi.
