Izlasīju rakstu — “apsūdzību” šoferim par autobusa durvīs iespiesto pasažieres galvu. Varbūt no manas puses tā ir nekaunība, bet ticiet man… gribas pasmaidīt. Pati esmu darba invalīde, man ir 1. grupa, un drīz dzīve noskaitīs 82 gadus. Es nepilnus 40 gadus diendienā esmu nostrādājusi kopā ar šoferu un mehanizatoru kolektīvu un šodien saku: lai gods viņu rokām, vadot autobusus pa dažādiem ceļiem. Visādi gājis, bet par nevienu šoferi nevaru teikt sliktu vārdu. Man nekad nav bijusi stipra veselība, visu mūžu bijis grūti iekāpt un izkāpt no autobusa, bieži lūdzu pieturēt autobusu citviet, ne pieturā, paldies par to šoferiem. Nu jau vairāk kā gadu baidos braukt ar autobusiem, ir veselības problēmas, kaut man ir brīvbiļete. Un, vienmēr noraugoties, kā garām aizbrauc autobuss ar droši vien nogurušo šoferi, es novēlu, lai laimīgs reiss, lai priecīgi pasažieri un nenogurst autobusu vadītāju darbīgās rokas!
Nāks gadumija un Ziemassvētki, būs slideni ceļi un neapmierināti pasažieri. Cienījamie autobusu vadītāji, lai jums vienmēr tikai veiksme katrā reisā! Teiksim labus vārdus un pasmaidīsim, kad grūti!
Bijusī sovhoza “Sece” noliktavas pārzine mehāniskajās darbnīcās Gunta Bogdanoviča
