Kad cilvēkam ir 40, šķiet, ka tik daudz jau sasniegts, bet vēl vairāk ir priekšā. Šo zīmīgo jubileju svin arī aiviekstietis Aigars Zablockis.
Visi, kuri Aigaru pazīst jau sen, atceras, ka savulaik viņš aktīvi nodarbojās ar sportu, īpaši ar slēpošanu, klases meitenēm svētkos allaž dāvināja ziedus, nekad nav bijis liels runātājs, bet īstajā reizē pratis ar vārdiem trāpīt “kā naglai uz galvas”. Tomēr ir viena lieta, kas šīsdienas jubilāru joprojām raksturo visprecīzāk, — aizraušanās ar tehniku.
— Tēvs nekad neliedza saimniecībā darboties kopā ar viņu. Jau kopš 4. klases vasarā biju kombainiera palīgs. Arī automašīnu pats vadīju jau 12 gadu vecumā. Protams, neviens pa šoseju man neļāva braukt, bet pa meža ceļiem gan varēju sēsties pie stūres. Tad jau arī tik stingri nepārbaudīja, — stāsta Aigars.
Vēlāk sarunā Aigara māte Gunta atzīst, ka tā “ķimerēšanās” ar tehniku dēlu patiešām vienmēr saistījusi. Vecākiem gan savulaik bija daudz jāstrādā, un vīriešu darbus zēniem iemācījis ne tikai tēvs, bet arī kaimiņpuikas Jāņa vecaistēvs, ko mīļi dēvējuši par “ģediņu”. Kāda ir bijusi mazā Aigara lielākā blēņa? Guntas kundze atceras, ka dēls reiz mēģinājis šķūnītī iekurt ugunskuru. Labi, ka vecaistēvs to laikus pamanījis un novērsis iespējamo postažu.
Arī tagad Aigars ir liels palīgs vecāku piemājas saimniecībā, kur jāremontē gan traktors, gan automašīna un jāveic citi lauku darbi. Tā ka noder gan Priekuļos apgūtais, gan paša pieredze.
Kad jautāju Aigaram par bērnības sapņiem, viņš neko konkrētu neatceras. Domas tikai ap tehniku un automašīnām grozījušās. Tāpēc likumsakarīga izvēle bija pēc pamatskolas beigšanas mācīties Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Toreiz uz šo mācību iestādi no savas skolas viņi devās trijatā. Aigars apguva autotehniķa — mehāniķa profesiju.
Šajā arodā viņš gan tā arī nestrādāja, bet lielākoties stūrēja automašīnu. Astoņus gadus bija arī tālbraucējs un ar kravas auto vadāja preces uz dažām Eiropas valstīm. Aigars atzīst, ka redzēts patiesi daudz, tāpēc tagad citas zemes vairs tik ļoti nevilina. Vēlāk gan gribējies darbu tuvāk mājām.
Tagad jubilārs strādā ceļu būves uzņēmumā un vada buldozeru. Darbdienās viņu var sastapt, būvējot ceļu līdz Jēkabpilij Daugavas kreisajā krastā. Aigars atzīst, ka darbs ir interesants, jo katru dienu jādara kas cits. Tas krasi atšķiras no kravas mašīnas vadītāja ikdienas. Nekur tālu nav jābrauc, bet viss precīzi jāpaveic salīdzinoši nelielā attālumā.
Aigars teic, ka buldozeristus jokojoties dēvē par “ainavu arhitektiem” — kā nostums zemi, tā būs un neko daudz mainīt vairs nevarēs. Šajā darbā vajadzīga gan precizitāte, gan nedaudz mākslinieciskuma, jo ceļam jābūt ne tikai praktiski lietojamam, bet arī skaistam.
Aigars kopā ar sievu Dainuvīti audzina meitu Sigitu. Meitai jau 16 gadu, un atliek vien pabrīnīties, cik ātri skrien laiks. Sigita turpinās mācības ģimnāzijā Pļaviņās. Meiteni šobrīd saista mūzika. Mūzikas skolu viņa nav apmeklējusi, bet spēlēt klavieres iemācījusi mamma. Tā ka Zablocku ģimenē nereti skan mūzika un, iespējams, arī šajā jubilejas reizē.
