Aizvadītā nedēļa aizritēja saistībā ar mūziku. Jau ilgu laiku darbojos uzņēmējvidē, bet februārī atsāku strādāt skolotāja arodā — mācu mūziku Daudzeses pamatskolas audzēkņiem. Šonedēļ sākās skolēnu brīvlaiks, un esmu līdzīgā situācijā kā Pepija, kura, lai varētu baudīt brīvdienas, sāka skolas gaitas. Mācot bērniem mūziku, varu izlikt savas domas un enerģiju, līdz šim tādas iespējas pietrūka.
Otrdien Kokneses evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika tradicionālais Kokneses mūzikas skolas audzēkņu un seniora kora “Labākie gadi” koncerts. Šī tradīcija ir apsveicama. Bija iespēja redzēt, kā satiekas paaudzes un vienojas kopīgās dziesmās. Koncerts gandarīja gan bērnus, gan klausītājus. Saistībā ar to iedomājos par latviešu attieksmi pret kristietību. Mums katram vajadzētu padomāt, cik lielā mērā mūsu filozofija, iekšējā pārliecība un patiesā ticība ikdienā atbilst dažu svinamo tradicionālo rituālu ortodoksālajiem kanoniem. Domāju, ka ne vienmēr vajadzētu ievērot šīs noteiktās un vispārpieņemtās baznīcas normas, papildinot koncertu ar dzīvespriecīgu un pavasarīgu noskaņu.
No politiskajām aktualitātēm gribētu pieminēt Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmumu nerosināt Saeimas atlaišanu, tas, manuprāt, ir atbalstāms. Mums jācer, ka viss pamazām nokārtosies. Ja skatāmies globālāk, kamēr tauta apskaudīs valdību un Lembergu, diez vai kas mainīsies, jo nav garantiju, ka viņu vietā nāks labāki. Jāspriež tālredzīgāk un gudrāk, pilnveidojot sevi kā pozitīvu pārmaiņu pamatu.
Aizvadītajā nedēļā Rīgā notika skolotāju protesta akcija. Veidu, kā šī akcija risinājās, vērtēju pozitīvi. Skolotāji nevar protestēt, iebraucot Rīgā ar traktoriem, kā to darīja lauksaimnieki, tāpēc rezultāti nebūs tik efektīvi, bet jau tas vien, ka viņi aizbrauca un parādīja savu nostāju, ir apsveicami. Skolotājiem nevajag daudz — vien skaidrību par nākotni un adekvātu attieksmi pret izglītību. Uzskata, ka valstij neesot attīstības filozofijas, es tam piekrītu. Mēs nekad nebūsim ogļraču tauta. Mūsu bagātība ir garīgums un tradīcijas, kas nāk no senatnes. Mums ir daudz talantīgu un radošu cilvēku, kuri Latvijas vārdu nes pasaulē. Valsts uzdevums, manuprāt, būtu radīt piemērotu vidi šādu cilvēku attīstībai un dot iespēju viņiem pilnveidoties.
Piektdien notika Aizkraukles rajona koru skate. Man bija gods būt vienam no žūrijas pārstāvjiem. Visu koru priekšnesums bija lielisks. Domāju, ka dzirdētās dziesmas un to radītās emocijas jebkuram klausītājam sagādāja jaukus brīžus un burvīgus pārdzīvojumus. Koru vērtēšana punktos un pakāpēs ir skates formālā puse, bet, manuprāt, šādu pasākumu būtība ir katra dziedātāja piedalīšanās ar visu sirdi un dvēseli. Prieks, ka viņi sagādā gandarījumu citiem un tajā pašā laikā arī sev.
Pastāvīgi dzirdam par izdevumu samazinājumu dažādām nozarēm. Pilnīgi piekrītu uzskatam, ka krīzes laikā finansējums izglītībai nav jāsamazina, bet gan jāpalielina. Uzskatu, ka kombināciju — daudz naudas un maz prāta — mēs šo gadu laikā esam pietiekami izbaudījuši. Mūsu valstij pietrūkst pašcieņas un atbildības izvērtējuma. Piemēram, samazinot izdevumus savā saimniecībā, mēs taču automātiski neatņemam 20% gan kaķim, gan govij. Domāju, ka valstsvīri
šo samazinājumu varētu veidot daudz pārdomātāk, nevis mehāniski, nedomājot perspektīvā. Man valdības pieņemtie lēmumi ir kā teātris ar tilla aizkaru. Sekoju līdzi, bet pārāk neiedziļinos, jo, manuprāt, svarīgāka ir personīgā dzīve. Ja katram tā būs kārtībā, tad tas parādīsies arī valstī kopumā.
Esmu uzņēmējs un daudzus gadus nodarbojos ar bruģēšanu, tāpēc man šī joma ir labi zināma. Iekļūšana miljonāru sarakstā nekad nav bijis mans mērķis. Darbs “Skaldā” saista kā amatniecisks pasākums. Līdz šim valsts mūs, uzņēmējus, ir uztvērusi vairāk kā ienaidniekus nekā sabiedrotos. Domāju, kamēr netiks mainīts Iepirkumu likums, tikmēr situācija neuzlabosies. Patlaban, kad galvenais kritērijs ir zemākā cena, bieži vien pasūtījumu iegūst uzņēmumi, kuriem neinteresē ne darba kvalitāte, ne darba rezultāts. Visā valstī sarukuši būvniecības apjomi. Pēc valdības izteikumiem var noprast, ka tā mēģinās mainīt attieksmi pret uzņēmējiem. Domāju, vienīgā cerība ir būvniecības nozares uzplaukums.
Pagājušais manam uzņēmumam bija veiksmīgs gads. Problēma ir bruģēšanas sezonālais raksturs. Lai to darītu atbildīgi, es nevaru vienu sezonu darboties šajā, bet otru — citā biznesā. Ir pavasaris, domāju, ka darba ziņā problēmu nebūs. Jūtams, ka cilvēkiem maksātspēja ir mazinājusies, bet bruģēšanas pakalpojumi tik un tā būs vajadzīgi. Šajā nedēļā apzināju, kādi varētu būt gaidāmie darbi, un ceru, ka bruģēšanas sezona pavisam drīz sāksies. Tie mums ir lieli svētki. Mans uzņēmums darbojas jau daudzus gadus un esmu pārliecināts, ka šī stabilitāte un atbildības izjūta par darba rezultātu un klienta apmierinātību palīdzēs uzņēmumam darboties arī turpmāk.
Šajā nedēļā bija iespēja atsākt ikrīta skrējienus, kuri lielajā sniegā bija apgrūtinoši. Toties jo līksmāka ir pavasara atnākšana. Domāju, ka šīsnedēļas dziesmotā noskaņa tandēmā ar pavasari šajā grūtajā laikā bija vislabākais. Galvenais — saglabāt optimismu un darboties, jo no mums katra atkarīgs, kā veidosim savu dzīvi.
