Austru Urlovsku pazīst ikviens, kurš kaut reizi bijis Vallē un iegriezies “Zvanītāju Bukās”.
Austru Urlovsku pazīst ikviens, kurš kaut reizi bijis Vallē un iegriezies “Zvanītāju Bukās”. Brāļu Amtmaņu muzeja vadītājas emocionālie vārdi: “Kas te darījās!” vai “Te pat akmeņiem jāraud!” ieinteresē pat visvienaldzīgāko klausītāju. Ir lietas, par kurām viņa var runāt nenogurusi. Kā nu ne, ja tik daudz gluži vai teātra aizkulisēs būts! Teātris ir Austras kundzes pielūgsmes objekts, bet reiz viņa darījusi gluži piezemētu darbu — sējusi, stādījusi un satraukusies par to, kas augs Valles laukos.
Dzīvo kā “Mērnieku laikos”
— Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
— Esmu pirmskara un pirmā Ulmaņlaika bērns. Kā man patika šie gadi! Ulmaņlaikā nekad nedega zeme, kā tagad notiek. Visas malu maliņas bija sakoptas, apstrādātas. Ulmaņlaiki bija līdzīgi Kaudzīšu “Mērnieku laikos” attēlotajiem. Es to labi atceros, jo arī mani vecāki bija jaunsaimnieki, kuri apstrādāja 10 hektāru zemes.
Pamatskolā mācījos kara gados, mana pirmā skola ir Skaistkalnē, vēlāk izglītojos Kurmenē.
— Jūsu ģimeni skāra Otrais pasaules karš?
— Tēvu armijā neiesauca, viņš bija par vecu. Dzīvojām Kurmenes pagasta nomalē. Frontēm mainoties, visi sabēgām mežā, klusā vietiņā vīrieši ierīkoja bunkurus, un tur kādu laiku dzīvojām.
Arī uz Sibīriju mūs neizsūtīja. Maza ģimenīte, bijām divas meitas. Mums piederēja tikai nedaudz zemes, dzīvojām savrup, un vecāki politikā nejaucās.
Pārģērbj par puisi
— Skolā bijāt paklausīgs un kārtīgs bērns?
— Jā, sevišķi nedelverējos, vienmēr visu izpildīju. Man ļoti patika vācu, latviešu valoda. Ir kādas blēņas, ko labi atceros, bet cilvēks, pret kuru tās bija vērstas, vēl aizvien ir dzīvs, tāpēc tas lai paliek noslēpumā. Tas gan bija tikai tāds joks.
Piedalījos dažādos pašdarbības kolektīvos. Puišu maz. Biju augumā ražena, tāpēc tautas dejās bieži tiku pārģērbta par puisi.
Agronoms — tagad tas ir nemoderni
— Kāpēc izvēlējāties agronomes profesiju?
— Man ļoti patika lauku aprite — novāc tīrumus, ved labību šķūņos. Esmu gājusi ganos, patika agrie rīti. Arī vecāki piekrita, lai apgūstu agronomiju. Izvēlētā skola bija laba, un tajā iemācītās gudrības palikušas atmiņā. Vēl tagad atceros superfosfātu ķīmisko formulu. Kolhozā strādājot, viss gan bija savādāk, nekā skolā mācīja, bet daudzas gudrības praksē noderēja.
— Pēc skolas beigšanas strādājāt savā specialitātē?
— Visu mūžu esmu nostrādājusi par agronomi, no 1954. līdz 1988. gadam. Sākumā Seces mašīnu un traktoru stacijā, pēc tam Tukuma rajonā, bet no 1965. gada esmu Vallē. Tolaik te bija divi mazi kolhozi — Taurkalne un Valle.
— Vai jaunajai speciālistei darbā viss gāja gludi?
— Bija jau visādi. Laukos gan bija savas iestrādātas normas, bet daudz kur vajadzēja zinošus cilvēkus, nevis gadījuma darbu veicējus, piemēram, pie kartupeļu ieziemošanas, jo pagraba nebija. Graudus glabājām mazos apcirkņos, arī tur visu vajadzēja redzēt un zināt. Agronoma darbu nemaz nevar izstāstīt, tagad tas kļuvis nemoderns.
Vallieši zina, ka esmu agronome, un arī vēlāk reizēm ir padomu prasījuši. Zemnieki tagad gudri, paši zina, kur kas jāsēj un jāglabā. Tie paši bijušie traktoristi un autovadītāji kļuva par zemniekiem, daudzi visu kolhoza laikā iemācījušies.
Var pārdot pēdējo trušādu
— Vai jums kā cilvēkam, kurš tik cieši saistīts ar zemes darbiem, nesāp sirds par tagadējo nesaimnieciskumu?
— Ieraugot aizaugušus laukus, allaž atceros Ulmaņlaikus. Visu apstrādāja ar zirgiem, un cilvēki cīnījās par zemi. Vienmēr iedomājos, ko gan zemes komisijas, kuras dalīja zemi, piesolīja zemniekiem, lai to paņem, ja jau zeme paliek neapstrādāta? Cilvēkiem klājas grūti, te vainojamas arī zemās iepirkuma cenas. Man par to visu patiešām sāp sirds.
— Vai kolhozu laikos mācējāt prasmīgi saimniekot?
— Gadījās sīkas neveiksmītes, piemēram, salmi rudenī palika nenovākti, bet tas nebija tik uzkrītoši. Lauki bija tīri, skaisti, miglojām pret nezālēm, grāvmalas appļautas. Rīkojām lauku skates un braucām uz citiem kolhoziem sējumus aplūkot. Feini bija! Kolhozos bija iedibinātas pat savas tradīcijas. Protams, saņēmām daudz norādījumu “no augšas”. Priekšsēdētājs deva rīkojumu, piemēram, Maskavai vajag tik un tik tonnu kartupeļu, jāsašķiro vai atkal — Krievijas vidienē vajadzēs labību.
Visu varēja pārdot, bija daudz iespēju. Tepat, klētiņā aiz muzeja, bija sagādes kantoris. Trakas lietas darījās! Tur pēdējo ogu vai trušādu varēja pārdot, valsts pirka. Sagādnieki pat uz mājām brauca, lai cilvēkiem būtu vieglāk. Svari līdzi, un uzreiz samaksāja. Padomju Savienība bija liela, un viens otru baroja.
No Ukrainas atved salmus un žurkas
— Arī valliešiem tolaik kāds palīdzēja?
— Draudzējāmies ar Černohovska vārdā nosaukto Ukrainas kolhozu. Vienu gadu Latvijā bija neraža, trūka pat salmu, vilcienā tos veda no Ukrainas. Cilvēki sprieda, ka arī sarkanās žurkas, elles dzīvnieki, tolaik starp salmu ķīpām uz Latviju atceļojušas. Citugad salmu nebija Baškīrijā, viņi atbrauca uz Valli ar savu tehniku, presēja tos un veda uz savu zemi.
— Jums patika tas laiks?
— Negribu slavēt bijušo iekārtu, tās ir tikai manas atmiņas. Kolhozos netrūka piedzīvojumu — gan labu, gan sliktu, bet citādi nevarējām. Tāds bija režīms.
Sēdē tieši no cirsmas
Kā prasmīgu vadītāju atceros kolhoza priekšsēdētāju Jāni Elksni. Viņš valdes sēdē ieradās tieši no cirsmas, kur vīri gādāja baļķus būvmateriāliem. Gariem gumijas zābakiem kājās, nometa uz krēsla cepuri un sprieda, ko būvēsim, lai tikai cilvēkiem būtu labāk. Tikai pašās beigās iekārtoja kolhoza kantori, daudzus gadus bijām saspiedušies vecajā, septiņi speciālisti vienā telpā. Jānis Elksnis būtībā “sadega” darbā.
— Viņš jums bija autoritāte?
— Mani viņš ieredzēja, jo bija apmierināts ar manu darbu. Viņš necieta dzērājus, bet kārtīgiem strādniekiem bija laba dzīve.
Atceros kādu gadījumu. Reiz zootehniķiem vajag āboliņa atālu, bet viņi baidās man prasīt. Jāpelna nauda, es visu sēklai taupīju. Zootehniķi piesaka Elksnim, ka vajag papildus ganības. Viņš kādu dienu man saka: “Noliec to motociklu, Austriņ, pabraukāsim ar mašīnu!”. Braucam ar’, laukus aplūkodami. Viņš rāda — te varētu govis laist ganīties, to vajadzētu paturēt sēklai. No tās reizes man bija mācība visam mūžam. Tuvāk fermām sēju āboliņu ganībām, nomalītēs, kur bites un kamenes zum — sēklai.
Latviešus uzņem kā dievus
— Sējumus braucāt lūkot ar motociklu?
— Sākumā ar velosipēdu, bet, kad kolhozs paplašinājās, mums deva motociklus. Arī apliecība tā vadīšanai man ir. Labi bija, dienā ap simt kilometru nobraucām. Uz motocikla saliju, braucot izžuvu. Ziemā gan nebraucu. Automašīnas vadītājas apliecības man nav, arī mašīnas nekad nav bijis.
— Vai arī svešās zemēs esat bijusi?
— Esmu bijusi Polijā, Čehoslovakijā, izbraukājusi Krievijas pilsētas. Kolhozam Ukrainā bija 50 gadu jubileja, bijām aizbraukuši. Mūs godā un cieņā turēja, kā dievus uzņēma. Tur pat akmeņiem jāraud! Priekšējās rindās sēdēja kolhoznieki milzum daudz ordeņiem un medaļām pie krūtīm. Stadionā mums par godu Paula dziesmu par dzeltenajām lapām krievu valodā atskaņoja.
— Vai, jūsuprāt, arī cilvēki kopš tā laika mainījušies?
— Agrāk viņus kāds komandēja, deva darbu. Tagad cilvēki kā kaķīši uz ledus izmesti, ar visu pašiem jātiek galā. Cilvēki varbūt arī mācētu saimniekot, bet neredz jau to nobeigumu, kur sagādāto likt. Kaut vai piena ražotājiem — prasa, lai kūti teju vai zelta flīzītēm izklājot. Bet ja tantiņai naudas nav? Cilvēks ir izmisumā.
Cilvēkiem jāturas pie kaut kā liela, viens nevari izdzīvot, tāpēc esmu par Eiropas Savienību. Ja mums nebūs, citi taču palīdzēs. Ja tev nekā nav, cik ilgi staigāsi vaļā muti pa pagastu.
Skrien pēc autogrāfiem
— Kā no agronomes kļuvāt par muzeja vadītāju?
— 1985. gada 5. augustā, Briedīša simt gadu jubilejā, šo muzeju atklāja. Vadība izdomāja, ka jānoorganizē teātra studija. Kas te darījās! Nāca daudz cilvēku, studiju vadīja speciālisti no Teātra muzeja Smiļģa ielā Rīgā. Izdomāju, ka arī man te jābūt. Tik ļoti aizrāvos ar teātri, ka brīžos, kad muzejā sabrauca aktieri, dzinos viņiem pa krūmiem pakaļ lūgt autogrāfu. Pēc diviem gadiem teātra studiju pabeidzām. Grūti pateikt, kāds spēks saņemtajam dokumentam, bet darbā noderēja. Teātri spēlēju tikai tehnikuma gados, Vallē gan nē.
Iepriekšējā muzeja vadītāja no darba aizgāja, un es nobijos — ja viņi Rīgā, Nacionālajā teātrī, uzzina, ka te tukšs palicis? To nedrīkstēja pieļaut, un es pieteicos. Neilgi kā biju aizgājusi pensijā. Sākumā lielas saprašanas nebija, bet nu jau 12 gadu esmu te.
— Redzot, ar kādu degsmi strādājat, šķiet, šis darbs jums kļuvis par sirdslietu?
— Man te patīk. Tagad gan esmu veca kļuvusi, būs jāprotas un jāiet projām. Cik daudz cilvēku muzejā šajos gados viesojušies! Esmu pat ieguvusi draugus, kuri atbalsta un palīdz fondus komplektēt. Saņemti skaisti materiāli par Antu Klinti, Jāni Kubili, dažādas grāmatas par aktieriem. Brieža ragus uzdāvināja ārstu ģimene no Ķekavas. Arī vallieši muzejā ieliek dvēseli, bez pagasta vadītāju atbalsta neiztiktu.
5. augustā te sabrauc aktieri, viņos ir patīkami klausīties. Arī Valterienes Jančuks (seriālā “Dzīvoklis” — aut.), aktieris Dainis Ozoliņš, reiz te bija. Tad gan gāja traki! Kā viņš ver muti vaļā, gribi negribi jāsmejas. Viņu pirmo reizi satikām Alfrēda Videnieka bērēs Rīgā. Abi ar Gunāru Skujevski gājām klāt, aprunājāmies un aicinājām ciemos. Augustā Šoriņš un Neimanis tiešām iesēdinājuši Jančuku mašīnā un atveduši uz Valli.
Viens bērns divām māsām
— Vai jūsu mūžā bijusi arī skaista mīlestība?
— Kā nu bez tās, katram cilvēkam ir sava privātā dzīve. Man bija bail apprecēties ar kādu dzērāju vai kausli. Gribēju labu un inteliģentu cilvēku, ar kuru kopā var iet uz teātri, dejot ballē. Kolhozā jau profesori nedzīvo, un tas visu noteica. Ka nav, lai nav — nospļaujies un ej uz priekšu! Mana draudzene Veltiņa no Kurmenes, stāstot par kādu paziņu, kura bija ļoti skaista, bet palika viena, mēdza teikt — tās nesmukās iet pie pirmā, smukās izvēlas. Uz mani to nevar attiecināt, bet man nepatika tie, kuriem patiku es. Ja viņš nav pie altāra vedējs, tad kam man tāds pielūdzējs vajadzīgs?
Reiz katoļu mācītājs, redzēdams, ka esmu pietiekami veca, pajautāja: “Jums bērni noteikti jau lieli?”. Es atbildēju — ziniet, nav bijis laika par bērniem padomāt. Manai māsai Elvīrai ir meita — tā mums par abām viens bērns.
— Vai tagad jums ir laiks savam vaļaspriekam — puķu audzēšanai?
— Nupat sēdēju pie muzeja un domāju, kā būs ar tām puķēm. Laiks tik neauglīgs, gribas, lai viss apkārt ziedētu. Prieks censties, kad jūtu — cilvēki mani atbalsta, neviens nekad neatsaka.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Austra Urlovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1933. gada
28. oktobris, Kurmene.
DZĪVESVIETA: Valles pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — agronome, beigusi Saulaines lauksaimniecības tehnikumu.
NODARBOŠANĀS: aktieru brāļu Amtmaņu —Briedīšu muzeja “Zvanītāju Bukās” vadītāja.
ĢIMENE: māte Malvīne (94 gadi).
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: puķu audzēšana, dārza darbi.
