Mums katram Latvija ir sava un visiem kopā — dārga un sargājama. Ieklausīsimies vārdos, ko Latvijas pirmās brīvvalsts laikā teica Kārlis Skalbe:
— Mēs, latvieši, esam maza, daudz verdzināta un izpostīta tauta. Par visu vairāk mums būtu vajadzīga kādas citas tautas cilvēcīga aizsardzība. Bet ne viena, ne otra no abām lielām kaimiņu tautām mums to negribēja dot. Tikko šīs varas ienāca mūsu zemē, tās sāka nesaudzīgi iznīcināt latvju tautu un izlaupīt viņas gadiem krātās vērtības. Mums atliek tagad tikai ticēt dievišķīgās taisnības uzvarai, kas atnesīs arī Latvijai brīvību. Ir jācer, ka Eiropas tautas nenogrims verdzībā uz visiem laikiem.
Viņa viedā vēlēšanās ir piepildījusies — Eiropas tautas un kopā ar tām arī Latvija nenogrims verdzībā. 90 gadu mūžībai ir tikai mirklis, tomēr Latvija tajā ir sasniegusi tikpat daudz, cik daudzas tautas kopš Kristus dzimšanas.
Par Latvijas vēstures līkločiem 1936. gadā Pļaviņu ģimnāzijas svinīgajā pasākumā runāja arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis:
— Svešie ļaudis nāca uz mūsu zemi no austrumiem un rietumiem, pa zemes ceļiem un jūras ceļiem, no visām pusēm. Bet nāca un gāja gadu desmiti un gadu simteņi, un redzi — te mēs todien bijām, un te mēs šodien esam un paliekam!
Latvijas vienaudzis un patriots jaunjelgavietis Konstantīns Rozenbergs, kura dzīvi izpostīja okupantu vara, 1998. gada 18. novembrī savā dzejolī “Mātei Latvijai” raksta:
“Es mīlu Tevi, Latvija!
Tu man tad spēku devi,
Kad biju nīsts un važās kalts,
Lai nezaudētu sevi.
Es mīlu Tevi, Latvija
Kā īsto māti savu.”
Svētkos savai Latvijai vēlēsim saules mūžu un sev pašiem — stipras ģimenes un lepnumu par savu zemi!