Grūti būtu iedomāties Klintaines pagastu bez Marijas Bavrovskas jeb vienkārši Marijas tantes. Viņas uzskati un atziņas par daudzām lietām cilvēkus nereti pārsteidz un liek arī pasmaidīt.
Grūti būtu iedomāties Klintaines pagastu bez Marijas Bavrovskas jeb vienkārši Marijas tantes. Viņas uzskati un atziņas par daudzām lietām cilvēkus nereti pārsteidz un liek arī pasmaidīt. Tomēr viņai allaž bijusi sava dzīves gudrība, kurā interesanti ieklausīties.
Marijas tante ir ticīgs cilvēks. Katram sarunā pieminētajam viņa neaizmirst novēlēt, lai paiet laba diena, bet, atceroties mirušos, pārmet krustu. Arī tīrai drēbju kārtai sieviete pārmet krustu. Lai ir svētība valkātājam.
Agri pavasarī aizsaulē aizgāja viņas vīrs Valdis. Tad divus mēnešus Marijas tante nodzīvoja pie meitas Bebros, jo kājas vairs labi neklausa un pašai grūti sevi apkopt. Tomēr, tiklīdz laiks kļuva siltāks, viņa steidzās mājās. Klintaines pagasta “Jurīšos” nodzīvota vairāk nekā puse mūža.
Rīgas meitēns laukos
— Dzimusi esmu Koknesē, “Bļodiņos”, pašā Daugavas krastā. Tur augu un puķes plūcu. Biju varena puķu plūcēja. Tēva māmiņa mani mazu auklēja. Kad nevarēja atrast, kaimiņi teica, lai ieklausās, tad zināšot, kur meitēns palicis — puķes plūc un dzied. Tēvs bija akmeņkalis, vēlāk ar ģimeni pārcēlāmies uz Rīgu. Tad nāca krīzes laiks, pieminekļus maz pirka, un darba vairs nebija. Grūti mūsu ģimenei klājās. Māte prata mūs paēdināt, bet pati dažkārt palika neēdusi. Pēc Ulmaņa apvērsuma dzīve kļuva labāka, un viss pamazām nokārtojās. Tagad Ulmanim daudzi pārmet, bet viņš pareizi darīja. Tām daudzajām partijām nebija jēgas.
— Kā nonācāt šajā pusē?
— Kad laiki mainījās, Rīgā vairs nebija palikšanas. Man toreiz bija 16 gadu. Sākumā apmetāmies Koknesē, “Robežniekos”. Pēc tam “Grotēnu” mājās Rīteros, kur bija spirta brūzis. Saimnieks turēja daudz lopu, jo bija brāga, ar ko dzirdīt. Viņš apstādīja arī plašus kartupeļu laukus, un palīgus vajadzēja. Bērnībā daudz slimoju, tāpēc nebiju tik spēcīga kā lauku bērni. Tomēr es, Rīgas meitēns, bridu dubļos un mēslos. Pēc tam vēlreiz pārcēlāmies, un es sāku strādāt vietējā pagasta valdē tepat Stukmaņos. Tā bija vienā ēkā ar skolu. Uzskaitīju, ko vietējie saimnieki pagastam nodeva un saņēma. Vēlāk šajā ēkā bija rūpnīcas “Straume” atpūtas bāze. Šo mājiņu mums pagastvalde atvēlēja.
Briesmas gāja secen
— Te arī kara beigas sagaidījāt?
— Vāciešiem skolā bija štābs. Kad krievi 1944. gada vasarā nāca arvien tuvāk, mūs dzina projām no mājām. Domāja, ka te būs fronte. Vairākas ģimenes apmetāmies pie pazīstamiem kādā šķūnī. Bailes bija lielas, ka tikai kaut kas nenotiek. Vienā reizē kaimiņiene gāja apraudzīt gotiņu citās mājās un satika vāciešus. Viņi mājuši atvadas un teikuši, ka dodas projām. Fronte novirzījās citur, un te neviens šāviens neizskanēja. Klusi sagaidījām pārmaiņas. Citviet gan bija briesmīgi. Mums viss ļaunums gāja secen. Oktobrī atgriezāmies mājās, tad pļāvām sienu. Dieviņš vēlēja labu laiku, lai var lopiem barību ziemai sagādāt. Atceros, kad te vēl bija vācieši, kāds kaimiņš nosūdzēja, ka mums pilna istabaugša ar sienu, un viņi ieradās pēc tā. Tēvs labi prata vācu valodu un jautāja, kas te notiek, kāpēc vasarā govīm sienu grasoties barot? Vācietis kliedza pretī, ka mēs tik krievus gaidot.
— Kolhoza laikus arī piedzīvojāt?
— Citur nekur negāju, jo tolaik meita vēl bija maza, iestājāmies kolhozā. Vienu gadu pirms kolhoziem gan apstrādāju laukus individuāli un maksāju nodevas. Tepat līdz upītei bija kolhozs “Cīņa”, tālāk “Sarkanā zvaigzne” un “Rīteri”. Vēlāk tos pievienoja “Selgai”, kurš bija bagāts kolhozs un tos nabagus sākumā negribēja ņemt. Mani kā gados jaunāko sūtīja dažādos lauku darbos. Maksāja gan maz. Mūs tolaik pat dēvēja par “cīņas gariem”, kuri var iztikt no nekā. Līdz galam kolhozā nenostrādāju. Vīrs mani “izrāva” no “Sarkanās zvaigznes”. Pastrādāju “Straumes” atpūtas bāzē un saimniekoju mājās.
Ticības atšķiras
— Vīru tepat satikāt?
— Ar pirmo vīru, meitas tēvu, izšķīrāmies. Viņš nebija ģimenes cilvēks, tāpēc tā izlēmu. Baznīcā nelaulājāmies, tikai sarakstījāmies. Ar Valdi satikāmies Iršos 50. gados, kad vajadzēja pildīt kolhoza meža normu. Viņš ar zirgu izveda kokus no meža. Iepazināmies un palikām kopā. Ar riteni viņš mani aizveda uz ciema padomi, un tur sareģistrējāmies. Arī šoreiz nelaulājāmies baznīcā. Valdis bija katolis, es pareizticīgā. Viņš sākumā gribēja pāriet manā ticībā, bet tā tomēr nenotika. Domāju, ka tas nebūs labi, jo viņš kristīts un iesvētīts katolis. Tagad to nožēloju, jo katoļiem un pareizticīgajiem ir atšķirīgas ticības. Ja mēs būtu vienā, labāk un svētīgāk dzīvotu.
— Vai tomēr saticīgi dzīvojāt?
— Visādi gāja. Pabārāmies arī. Savu bērnu mums nebija, bet pirmā vīra meitu un mazbērnus viņš pieņēma kā savus.
Latviešus nepārkrievoja
— Kāpēc piederat pareizticīgajiem?
— Nepiekrītu, ka pareizticīgie ir tikai krievi. Kad valdīja baroni, latviešu zemniekus apspieda. Tā kā ķeizars cēla pareizticīgo baznīcas, latvieši devās meklēt palīdzību pie viņu priesteriem. Tad arī sāka pāriet pareizticībā. Ķeizars deva zemi tam, kurš to izdarīja. Mani vecāki un vecvecāki arī bija pareizticīgie. Tāpēc jau neviens par krievu nav kļuvis. Pareizticīgo priesteris te bija lielā cieņā, un cilvēki viņam uzticējās. Tagad esmu Kokneses pareizticīgo draudzē. Latviešu tajā ir daudz. Vienīgi savas baznīcas mums nav, kopā nesanākam. Braucu uz dievnamu Jēkabpilī. Esmu gājusi atvieglot dvēseli arī luterāņu un katoļu baznīcā. Nevar noniecināt nevienu ticību. Kādā esam dzimuši, tādā arī gribam nomirt.
— Vai ticība Dievam jums dzīvē ir palīdzējusi?
— Esmu grēciniece, bet nekad Kristu neesmu noliegusi, tāpēc ceru, ka grēki man taps piedoti. No mazām dienām esmu vesta uz baznīcu. Ar ticību un lūgšanām esmu spējusi pārvarēt daudzus grūtumus. Šobrīd spriež — skolā mācīt kristīgo mācību vai ētiku. Man šķiet, ka bez Dieva vārda nekas nebūs. Tas ir labi, ja jau mazs bērns iepazīst Kristu. Jāzina, ko var darīt un ko ne. Tas, kurš zinās Dieva baušļus, zinās arī to, kas ir grēks, un varēs cerēt uz žēlastību.
Svētkos liek strādāt
— Vai arī jūs Dievs ir žēlojis?
— Jā, lai gan visādi dzīvē ir gājis. Kolhozā strādājot, saslimu ar tuberkulozi. Ilgi ārstējos. Vienu brīdi domāju, ka būs jāaiziet no šīs pasaules, tik slikti jutos, arī ārsti arī nekādas cerības nedeva. Tad sāku skaitīt lūgšanas, un mana veselība strauji uzlabojās. Kad vajadzēja, dzēru arī zāles. Tagad vairāk cenšos ārstēties ar dabas līdzekļiem. Pēdējā laikā sirds slima, un zāles jālieto. Feldšerīte mums pagastā laba.
— Padomju laikā kristīgo ticību centās izskaust. Vai tas neradīja sarežģījumus?
— Kolhozā komunisti mūs uzraudzīja gan. Piemēram, Vasarsvētkos vienmēr speciāli ierādīja darbus, sūtīja kūti tīrīt. Ko darīt? Tēvs teica, ka viņiem pašiem jau tiks tas grēks. Kur gan citur vēl mēs iztiku varējām nopelnīt, tāpēc gājām un darījām.
Ērtības nevajag
— Lielāko mūža daļu šajā mājiņā nodzīvojāt šaurībā un bez elektrības. Vai nav gribējies ērtību?
— Nē. Kad apkārtējās mājās elektrību ierīkoja, mums to nedrīkstēja darīt, jo istabaugšā bija siens lopiem. Domājām — gan jau pagūsim, bet kaut kā neiznāca, un nevajag arī. Vīrs nebija no tiem, kuri cenšas kaut ko pielabot. Kad vēl mammīte bija dzīva, viņa vairāk par māju rūpējās, kamēr bijām darbos. Valdis karjerā strādāja. Domājām, kad piešķirs dzīvokli, iesim uz turieni. Es gan ne īpaši to vēlējos. Vēlāk vīrs arī ne, jo bijām pieraduši pie klusuma un savas zemes. Tagad labi vien ir, ka nekur nepārcēlāmies. Ko mēs dzīvoklī būtu darījuši? Visu pensiju vajadzētu atdot par apkuri un ūdeni. Šinī mājā daudz kas ir piedzīvots un pārdzīvots. Man nevajag laicīgo ērtību. Gribu, lai ir kārtīgs apaviņš un drēbītes. Pārējais nav svarīgs.
— Vai pie meitas nebūtu vieglāk?
— Nekādas vainas tur nav, bet, kā dziesmā dzied, nekur nav tik labi kā mājās. Kas man te nekaiš! Kad spīd saule, izeju ārā, kad līst lietus, eju iekšā. Te ir brīvība un klusums. Visu laiku varu kustēties. Uzskatu, ka vecam cilvēkam kustības vajag, citādi viņš paliek pavisam nevarīgs. Un jāstaigā basām kājām. Ja ir silta rasa, tas ir ļoti labi. Jādzer “dzīvs” ūdens. Kājas man slimas, tāpēc neko daudz nevaru padarīt un cenšos visu turēt pie rokas. Kad vajag ravēt, es rāpus. Meita man saka — ko es pa to zemi! Kas gan var būt labāks par paša zemīti! Man tepat ir laba kaimiņiene, kura palīdz ūdeni un malku ienest, atved arī produktus no veikala.
Domā, ka dzīvos mūžīgi
— Stāsta, ka jubilejās vienmēr esat bijusi liela dziedātāja.
— Tas man patīk. Arī tagad padziedu, jo ir tik daudz skaistu tautasdziesmu. Jaunībā mums te, pagastā, bija neliels korītis, vietējā kultūras namā dziedājām. Baznīcā bieži esmu dziedājusi. Lasīt vairs daudz neiznāk, tomēr tik un tā visiem notikumiem sekoju līdzi. Tālāk par Lietuvu gan savā mūžā neesmu bijusi. Negribas arī.
— Dažādus laikus esat pārdzīvojusi. Kādi šķiet jaunie, kad Latvija atkal ir neatkarīga valsts?
— Manuprāt, ne krievi, ne vācieši nebija tik mantrausīgi. Tagad cilvēki tikai par savu kabatu vien rūpējas. Latvija mums ir, bet nav vairs, kurš par to domā. Pie varas esošie to nedara. Savādi tagad ir Latvijas lauki. Mūsu pusē cilvēkiem maz govju palicis, jo nav vērts turēt. Pļavas aizaug. Arī Eiropā mazajām saimniecībām būs grūti. Tehnika izskaudusi cilvēku roku darbu. Uztraucos arī par celulozes rūpnīcu. Ja to uzcels, Daugavu vēl vairāk piesārņos. Lai ārzemnieki nestāsta, ka te viss būs kārtībā. Es jau ilgi nedzīvošu, bet kas paliks pārējiem? Daugava mums vēl ir vienīgā vērtība. Pamazām upe attopas no ķīmiskajām vielām, ko daudz lietoja padomju gados. Piesārņojums joprojām ir liels, tāpēc ūdens “zied”. Ko mazie gariņi var darīt, ja lielie laiž postā! Tie rausēji, kuri to pieļauj, laikam domā, ka dzīvos mūžīgi.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Marija Bavrovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1925. gada 15. novembris, Koknese.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
IZGLĪTĪBA: 7 klases.
ĢIMENE: meita Anita, mazbērni Margarita un Mareks, trīs mazmazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions, bet horoskopiem īpaši netic.
