Šodien ir Aizkraukles pilsētas 42. dzimšanas diena. Daudzi aizkrauklieši kādreizējā Stučkas ciematā piedalījās Pļaviņu HES celtniecībā, kuru sāka 1961. gadā, un būvēja arī pilsētu. Tagad viņi jau pensijas gados, taču pilsētā piedzimuši un izauguši bērni un mazbērni, te viss veidots pašu rokām.
No 1963. gada Aizkrauklē dzīvo Ainas un Induļa Šakaru ģimene. Toreiz abi jaunie speciālisti Stučkas ciematā ieradās, lai sāktu jaunu dzīvi. Indulis Šakars līdz pensijai strādāja Pļaviņu HES, viņš ir Aizkraukles pilsētas Goda pilsonis. Ainas kundze bija ārste vietējā slimnīcā. Nu abi ir pensijā. Aizkraukle kļuvusi par Šakaru dzimtas vietu, un mazbērni, ciemojoties pie vecvecākiem, allaž saka: “Vecmāmiņ, tava Aizkraukle ir ļoti skaista!”. Par to, kā tapa šis skaistums, Ainas kundzei ir daudz atmiņu.
Paliek bez tēva
— Kā jūs no Gorkijas nokļuvāt Latvijā?
— Tāpat kā daudzi latvieši, kuri pirms kara dzīvoja Krievijā. Mani vecāki bija latvieši, abi iepazinās Maskavā un apprecējās 1935. gadā. Tēvs strādāja Gorkijas autorūpnīcā, bet māte bija skolotāja. 1937. gadā tēvu arestēja un nošāva, apsūdzot spiegošanā Latvijas labā. Tas bija tikai iegansts, bet tagad viņš ir reabilitēts. Mēs abas ar māti tikai 1945. gadā atbraucām uz Latviju un Rīgā apmetāmies pie radiem. Māte strādāja, es mācījos.
Mīl dzīvniekus
— Kāpēc izvēlējāties ārstes profesiju?
— Es gan gribēju mācīties par veterinārārsti, jo man ļoti patika un joprojām patīk dzīvnieki. Taču māte atrunāja, sakot, ka man būs smagi jāstrādā kolhozā, kur būs lielie mājlopi, un man, pilsētas meitenei, lauki bija sveši. Iedomājos, ka tikpat interesanti būtu uzzināt visu par cilvēka organisma uzbūvi un iemācīties ārstēt cilvēkus. Tā kļuvu par bērnu ārsti, vēlāk pēc kursiem — par terapeiti un infekcionisti.
— Vai toreizējā Stučka bija jūsu pirmā darbavieta?
— Nē, vispirms neilgi pastrādāju Limbažu rajonā, tad mani 1959. gadā nosūtīja uz Pļaviņu slimnīcu, kur strādāju par terapeiti.
“Aizslēpo” līdz kāzām
— Kur satikāt savu nākamo vīru?
— Pļaviņās. Pēc Latvijas Valsts universitātes Celtniecības fakultātes absolvēšanas viņš bija nosūtīts strādāt par Pļaviņu rajona saimniecības daļas vadītāju. Man bija maza istabiņa, un, viena dzīvodama, es daudz laika veltīju slimniekiem. Sākoties ziemai, man ļoti gribējās slēpot, taču ne vienai. Biju dusmīga, ka no slimnīcas kolektīva nevienu “sabiedroto” nevarēju sarunāt.
Paziņa Lilija solīja iepazīstināt mani ar simpātisku jaunu cilvēku, kurš varēšot kopā ar mani slēpot. Tā mēs ar Induli kādā svētdienā satikāmies. Viņš sakārtoja manas slēpes, un mēs slēpojām pa Pļaviņu pakalniem un mežu, bet vislabāk mums patika “Jaujās”. Tā mēs sadraudzējāmies.
Apprecējāmies 1960. gada Jāņos. Mūsu laulību mājās reģistrēja Pļaviņu rajona izpildkomitejas darbiniece. Toreiz Jāņus svinēt neatļāva, bet atceros, ka Daugavmalā visur dega ugunskuri un cilvēki priecājās. Mēs savā radu un draugu pulciņā bijām laimīgi, šķita, ka smaržo visa pasaule — tik skaista bija Daugava un tās krasti. Pāri upei varēja redzēt Ābeļu bērnunamu. Viss šis skaistums pazuda pēc dažiem gadiem, kad uzcēla Pļaviņu HES.
Pārnāk uz Stučku
— Un kad jūs nonācāt Aizkrauklē?
— Pēc gada Indulis sāka strādāt HES celtniecībā, jo tajā laikā Pļaviņu rajonu likvidēja. Viņa priekšnieks jautāja, kāda ir mana profesija, un ieteica arī man pārnākt uz Stučku un strādāt par ārsti. Mums piešķīra dzīvokli tajā pašā kotedžā, kurā dzīvojam joprojām. Es toreizējā poliklīnikā apmēram piecus gadus nostrādāju par pediatri un arī terapeiti.
Tad pārkvalificējos par infekcionisti, un šī specializācija man ļoti iepatikās. Toreiz no infekcijas slimībām mirstība bija ļoti maza, jo cilvēki bija veselīgi, un pēc analīzēm varēja noteikt precīzu infekcijas slimības diagnozi. Tāpēc darbs bija aizraujošs, jo katram ārstam ir gandarījums par izārstētajiem pacientiem. Ar laiku infekcijas nodaļu pārvietoja uz Zalves un Neretas slimnīcu, bet Aizkraukles poliklīnikā palika tikai infekcijas kabinets, kurā nostrādāju līdz pensijai.
Vizītēs gumijas zābakos
— Kāds tolaik bija celtnieku ciemats?
— Tagadējā vecajā rajonā jau bija piecstāvu mājas un daudz baraku. Vienā no tām bija latviešu bērnudārzs, kur vienā grupā bija bērni vecumā no diviem līdz septiņiem gadiem. Arī mani bērni to apmeklēja. Reiz aizvedu Juri uz “dārziņu”, un audzinātāja bērnus izrīkoja: “Mazie bērni, rotaļājieties vienā telpas pusē, lielie — otrā!”. Mans Juris nostājās pa vidu un teica: “Es nezinu, vai es esmu liels vai mazs…”.
Ciematā, protams, ielas bija dubļainas. Kad gāju mājas vizītēs, bija vajadzīgi garie gumijas zābaki. Bija arī iespēja braukt ar ”ātrajiem”, tad apgaitu varēja veikt ātrāk. Braucām un gājām, kad vien vajadzēja, lai arī alga bija nedaudz vairāk kā 70 rubļu mēnesī. Es strādāju pusotru slodzi, lai nopelnītu 100 rubļu, un nevienam ārstam nenāca pat prātā teikt, ka maza alga un darba par daudz.
“Karo” par vietu rindā
— Ciematā bija daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs. Vai visi labi sapratās?
— Toreiz te tiešām bija dažādu tautību iedzīvotāji, bet nekādu nacionālu konfliktu nebija. Tomēr pa kādam kuriozam gadījās. Kad strādāju par pediatri, man mazo pacientu pieņemšanas laikā bieži bija jāskrien pie galvenā ārsta, lai viņš nomierina pacientus uzgaidāmajā telpā. Numuriņu nebija, un cilvēki strīdējās par kārtību rindā tik skaļi, ka nevarēju koncentrēties, uzklausot slimniekus. Liels “tirgus” bija!
Tomēr jāatzīst, ka iebraucēji un viņu atvases bija fiziski izturīgas. Mājās vienmēr bija vajadzīgās zāles, un vecāki paši zināja, kā bērniem sniegt pirmo palīdzību. Ceļodami pa celtniecības vietām, viņi bija iemācījušies daudz labu lietu. Cilvēki bija priecīgi, ja ārsti apmeklēja viņus mājās, vienmēr bija laipni un uzklausīja mūsu padomus.
Bērni sākumā mācījās vienā skolā — tagadējā Aizkraukles 1. vidusskolā. Skolēni satika labi, tikai manējiem skolā bieži vien pazuda cepures, šalles, cimdiņi un citas lietas. Taču mēs to par “pasaules galu” neuzskatījām. Nekādu nacionālu “karu” bērnu vidū nebija, un viņi iemācījās runāt gan krieviski, gan latviski. Mēs abonējām interesantus žurnālus krievu valodā un lasījām tos visi. Tāpēc bērni labi apguva šo valodu, un tā dzīvē allaž noder.
Ārstiem slimības lapu nedod
— Kā jūs, abi strādādami, izaudzinājāt bērnus?
— Viņi mājās bija vieni. Pēc stundām skolā vai arī tad, ja “dārziņā” saslima. Tagad ar likumu noteikts, ka bērnus nedrīkst atstāt bez uzraudzības, bet toreiz tā nebija. Un nebija arī citas iespējas. Mūsējie bija saticīgi un patstāvīgi, un nekas slikts nenotika. Nereti, kad vēlu nācu mājās, viņi negulēja, gaidīja mūs. Ja darbavietā lūdzu, lai slimo bērnu dēļ man izraksta darba nespējas lapu, atbilde bija viena: “Dakteriem slimības lapas nedod! Ja bērni slimi, ārstējiet viņus slimnīcā!”.
Jaunības atmiņas
— Un tā jūs “augāt” līdzi pilsētai…
— Sākumā man bija grūti pierast gan pie pilsētiņas, gan darbavietas. Bijām tikai daži ārsti, un tad mūsu skaits arvien palielinājās. Uzcēla slimnīcu un poliklīniku. Asfaltēja ielas, ar prieku apmeklējām kinoteātri un sarīkojumus kultūras namā. Uz šejieni brauca viesmākslinieki ne tikai no Latvijas lielajiem teātriem, bet arī no citām Padomju Savienības pilsētām. Pārtikas veikali bija diezgan labi apgādāti. HES celtniecības laikā pat melnie ikri bija nopērkami, protams, bija arī tā saucamā “blata sistēma”.
Pirmajos gados man ļoti nepatika piecstāvu dzīvojamās mājas. Man likās, ka jādzīvo kā “socgorodā”, kāds bija manā dzimtajā Gorkijā. Man šķita, ka atkal esmu tur, tikai nav kara. Māju vienveidīgā arhitektūra man nepatika. Taču pirmais iespaids zuda, un es iemīlēju Daugavu, ceļu uz muzeju un citas vietas. Arī mazbērniem te patīk, un viņi teic, ka Aizkraukle ir ļoti skaista pilsēta.
Mēs te jutāmies ļoti labi, jo abiem ar vīru bija sirdij tuvs darbs, un arī bērni atrada savu vietu dzīvē. Pilsētā tās dibināšanas laikā pārsvarā dzīvoja tikai jaunas ģimenes, kurās dzima bērni. Salīdzinot ar citām pilsētām, Aizkrauklē viņu, šķiet, bija vairāk, tāpēc vienu pēc otra uzcēla bērnudārzus, mūzikas skolu, nu ir arī mākslas skola. Un, pats galvenais, mums patlaban ir labi pilsētas saimnieki. Nekur citur dzīvot negribu. Lai arī esmu rīdziniece, tagad Rīga man nepatīk. Kad pārbraucu mājās, ieelpoju tīro gaisu un zinu, ka esmu savā Aizkrauklē.
VĀRDS, UZVĀRDS: Aina Šakare.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gada 27. janvāris, Gorkija (tagadējā Ņižņijnovgoroda) Krievijā.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
PROFESIJA: bērnu ārste, terapeite un infekcioniste.
ĢIMENE: vīrs Indulis, meitas Guna un Jana, dēls Juris, septiņi mazbērni. Bērnu ģimenes Aizkrauklē nedzīvo.
VAĻASPRIEKS: rūpes par ģimenes mīluļiem — suni un kaķi, darbs dārzā, Bībeles lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
