Valles pagasta padomes priekšsēdētāju Arvīdu Zvirbuli cilvēki ievēro. Sak’, jāpalūkojas, kurš tad ir tas lielais smējējs un runātājs!
Valles pagasta padomes priekšsēdētāju Arvīdu Zvirbuli cilvēki ievēro. Sak”, jāpalūkojas, kurš tad ir tas lielais smējējs un runātājs! Vīrs ar apbrīnojamu humora izjūtu, prasmīgs sava pagasta vadītājs, lai gan ir viens no gados jaunākajiem pašvaldību vadītājiem Aizkraukles rajonā. “Es zinu, cik man atvēlēts. Tāpēc strādāju tā, lai vēlāk būtu ko atcerēties un nebūtu jānožēlo. Sirdsapziņa man ir tīra, pārējo lai vērtē cilvēki,” bez viņam raksturīgā smaida par savu darbu saka Valles pagasta vecākais.
Amata krēslā iesēžas nejauši
— Pirmo reizi par pagasta vecāko jūs ievēlēja pirms septiņiem gadiem. Vai tolaik nebija bail uzņemties tik atbildīgu amatu?
— Biju mazliet citādā situācijā nekā pārējie, kuri amatam gatavojas apzināti. Man iesēsties šajā krēslā iznāca gluži nejauši. Agrāk tikai vienreiz biju ienācis pašvaldībā pēc brauciena rēķiniem savam uzņēmumam. Pat nezināju, kas ir komitejas un kas pašvaldības darbiniekiem vispār jādara. Trīs reizes aicināja, lai ierodos uz kaut kādu sapulci, jo pietrūkstot viena cilvēka vēlētāju apvienības dibināšanai. Ko vajag, to vajag!
— Jūs pagastā jau tad bijāt populārs?
— Tas ir vecāku nopelns. Mūsu ģimenei nav bijis problēmu saskarsmē ar cilvēkiem. Mani vecāki te pazīstami, arī brālis un māsa. Visi trīs tepat Vallē skolā gājām. Arī pats ne ar vienu neesmu dalījis ne mežu, ne zemi, ne arī citādi ķīvējies. Visu mūžu esmu nodzīvojis Vallē, bet sākumā gan darbojos vairāk ārpusē — vadāju tūristus.
Kučieris savam zirgam
— Bija savs bizness?
— Mātei bija zemnieku saimniecība, un es saistībā ar to nodarbojos ar pasažieru pārvadājumiem. Pats izstrādāju maršrutus, stūrēju autobusu un vadīju ekskursijas. Organizēju arī braucienus uz dažādiem pasākumiem un gādāju biļetes. Vakar mājās skatījos filmas, ļoti daudz ekskursiju safilmēts, un atklāju, ka vēl 2000. gadā ir braukts. Tad pats vairāk nestūrēju, bija nolīgts vadītājs. Kolkā, Papē, Ainažos, Varakļānos, visur būts! Arī uz Dziesmu svētkiem braucām.
Vedu ne tikai Valles bērnus, darbojos ļoti plašā reģionā — pieprasīja Rīgas skolas, Birzgale, Bārbele, Vecumnieki, Kurmene. Biju labi ieredzēts. Neprasīju dārgi un mācēju saprasties ar pasažieriem. Mans autobuss ir mans, cita zirgam būt par kučieri ir savādāk. Parasti algots vadītājs pieprasa, lai autobusā ir perfekta kārtība un neviens neko nekošļā. Manā autobusā bija atļauts viss, par ko pašam pēc tam nav kauns. Vienīgi saulespuķu sēklas drīkstēja ēst, ja tās jau mājās bija izlobītas.
Mašīna uz strazdu būra
— Vai bijāt labs skolēns?
— Nemaz tik labi negāja. Pēc dabas esmu diezgan neatkarīgs — daru tikai to, kas jādara, nevis to, ko citi liek. Pamatskolas gados nevienā liecībā man nebija tikai četrinieki un piecnieki, vienmēr arī kāds trijnieks. Man nepadevās valodas. Savukārt vidusskolas atestātā vidējā atzīme man ir četri, bet tajā nav neviena četrinieka — cik trijnieku, tik piecnieku. Prieks, ka Juridiskajā koledžā valsts eksāmenā saņēmu deviņi, bet diplomdarba aizstāvēšanā — desmit. Tādi rezultāti bija tikai 12 studentiem no 196. Salīdzinot ar vidusskolas gadiem, tagad ir lielāks azarts mācīties, jo zinu, ko man vajag.
— Skolas laikā mēdzāt arī blēņas sastrādāt?
— Viss ir bijis. Gan kurkuļi akvārijā, gan “bastotas” stundas. Kamēr viens kārto eksāmenu, tikmēr pārējie zem moskviča riteņiem paliek vecu strazdu būri. Riteņi mazliet virs zemes, bet neko pamanīt nevar. Vasara, klasei visi logi vaļā. Es eksāmena telpā ieeju pēdējais. Braucējs, ielecis mašīnā, nervozi pārslēdz ātrumus, tomēr mašīna nekust. Būdams temperamentīgs, viņš sāk skaļi un no sirds lamāties. Skolas direktors Dementjevs un visa komisija smīn, kā viņš lejā ālējas, bet auto vienalga uz priekšu nekust.
Balso par labajiem, nevis gudrajiem
— Kādēļ atkal nolēmāt mācīties?
— Sākumā augstskolā iestājos, jo bija jāmācās tikai divi gadi. Juristos tāpēc, ka varu runāt par jebko un jebkā. Man vispiemērotākā būtu advokāta profesija. Izmantotu daudzas iespējas, lai gūtu virsroku, jo man ir vienalga, iestāties “par” vai “pret”. Kas maksās, tā norunāšu! Advokātam tāds darbs. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri kādā jautājumā uzsver tikai vienu viedokli, tad es kaitinot spēlēju pretī un brīnos, kā viņi nevar aizstāvēt savējo. Domāju: būtu es tavā vietā, otrādi zemē iemītu! Sākot mācīties par juristu, sapratu, ka mani tas patiešām interesē. Arī vēsture, kaut vai — kāpēc Izraēla karo ar kaimiņvalstīm un kā ieviesta kristietība. Arī mūsdienās svarīgas lietas, piemēram, kas drīkst tevi precēt un kas izrakstīt miršanas apliecību. To visu augstskolā māca.
Mūsu valstī, ievēlot deputātus, vēlētāji balso par labu cilvēku, nevis par gudru. Arī mani sākumā pašvaldībā ievēlēja pirmā iemesla dēļ, cenšos laboties. Lielisks aktieris, mākslinieks — jā, viņi ir vienreizēji savā arodā, labi cilvēki, bet vai gudri un tālredzīgi politiķi?
— Šķiet, vallieši jūsos nav vīlušies, ja jau pašvaldības vadītāja amatā ievēlēja otrreiz?
— Toreiz es vairs nevēlējos vadīt pašvaldību, jo tieši tajā laikā man nomira tēvs. Palika liela saimniecība, māte viena, biju gatavs iet uz tēva mājām un saimniekot tur. Pēc pašvaldības vadītāja amata netiecos, bet tajā brīdī jau zināju, ko es varu un kas Vallē ir jādara. To rakstīju savā vēlēšanu programmā. Visu apsolīto gada laikā arī izpildījām. Kad kā diletants bez jebkādām priekšzināšanām vienu termiņu esi nostrādājis un izkūlies cauri, bija liels prieks, ka nākamajās vēlēšanās, kurās piedalījās apmēram piecsimt balsotāju, ieguvu 485 balsis.
Grūtāk atteikt nekā palīdzēt
— Vai šis darbs jūs nav nogurdinājis?
— Manā izpratnē pagasta vadītājs ir nevis profesija, bet tautība. Tāds tu esi 24 stundas diennaktī. Es nevaru rīkoties kā burtakalps — atslēdzu telefonu, un tu mani netraucē! Parasti cenšos cilvēkiem izpalīdzēt, cik varu. Man grūtāk ir atteikt nekā palīdzēt. Esmu bijis gan policists, gan ātrā palīdzība, gan glābšanas dienests. Kādu jāved pirkstu piešūt, kādam mašīna grāvī ieslīdējusi un jāpalīdz izstumt. Ziemassvētkos pat, braucu uz “ātrajiem” pēc kādas tantes.
Pagastveča amatā alga nav liela. Tādu varētu nopelnīt arī citā darbā, strādājot daudz mazāk. No otras puses — ir jāuzņemas atbildība, jo cilvēki tev ticējuši. Nekādas šaha rokādes, kā tas notiek augstākajos slāņos, te, pagastā, nevaru un negribu veikt.
— Jūtat, ka jūsu padarīto novērtē?
— Man nepatīk, ja kaut ko runā nepatiesi, nevajag arī gūt atzinību, galvenais, lai jebkurš darbs ir pabeigts.
Divi klauni ģimenē neder
— Kā jūsu aizņemtību vērtē ģimene?
— To prasiet sievai! Mājās esmu ļoti maz, neiznāk laika pat pārmetumus klausīties. Daudz laika jāvelta mācībām, pirmdienas un ceturtdienas vakari “norakstīti” teātrim. Esmu dzirdējis sakām — pie mums jau nekas nenotiek. Notiek! Tikai pats nāc un darbojies, notiks tev arī. Citi grib vienīgi vērot, un tad klauniem jāstrādā. Un mēs, tāds bariņš klaunu un patriotu, kuriem neviens neko nemaksā, darbojamies. Gandarījuma brīži ir, kad braucam citiem parādīties, kaut vai pie kaimiņiem. Kad visu gadu esi kalis vārdus, ņēmies līdz desmitiem vakarā, izrādes ir īsti svētki. Paldies Dievam, ka sieva teātri nespēlē, divi klauni vienā ģimenē neder.
— Kā bērni uztver to, ka esat pašvaldības vadītājs?
— Viņi ir parāk mazi un to neapzinās. Neteikšu, ka nesaprot. Sieva reizēm meitu paņem līdzi uz skolu. Rita iziet no klases, un tad vadību pārņem piecgadīgā “skolotāja”: “Klausiet un sēdiet mierīgi! Ja nē, pateikšu tētim!”.
Labprāt tēlotu krūmu
— Jau sen spēlējat teātri?
— Lāga vairs neatceros, dramatiskajā kolektīvā uzaicināja tāpēc, ka man bija autobuss. Talantīgs neesmu. Režisors man visu iedzen ar dzīšanu, un suflieris vārdus pasaka priekšā. Tad atliek tikai stāvēt un saņemt puķes. Pēdējā laikā gan ir problēmas arī ar puķēm…
— Redzot jūs uz skatuves, šķiet, ka jums ir gan talants.
— Vienkārši talantīgi režisori. Māk “iedzīt”.
— Kādas lomas jums parasti uztic?
— Tādas bišķiņ ķertas. Čigāna, žīda, precinieka, kāda fīrmaņa, vienmēr ne to labāko. Droši vien tas atbilst manai būtībai, kaut pašam šķiet, ka esmu cilvēks ar iedzimtu kautrību. Parasti lūdzu, lai man uztic “aizmugures” lomas, piemēram, kādu krūmu varētu notēlot, lai nav vārdi jāmācās. Ko liek, to spēlēju, un līdz šim man galvenokārt uzticētas galvenās lomas.
Gaismas mūzika no konservu kārbām
— Varbūt arī dziedat un dejojat?
— Neesmu mēģinājis, vai māku. Skolā no kora mani izmeta un dejās neņēma, jo es paliku pāri — biju neperspektīvs, un man nebija pāra. Kopš Ziemassvētkiem esmu sācis vairāk dziedāt. Kultūras pasākumiem iegādājāmies karaoke aparatūru. Pirmo reizi pats savu balsi izdzirdēju pagasta eglītes iedegšanas sarīkojumā. Atļāvos pie mikrofona uzdziedāt, bet ne plašākai publikai. Dzirdēja tie, kuri pie egles bija izturējuši visilgāk. Mana ģimene nav muzikāla, tikai māte dziedāja.
Ar mūziku gan esmu bijis saistīts mazliet citādi. Mācoties vidusskolā, mēs ar brāli Vallē rīkojām pirmās diskotēkas. Vasarās strādājām, iegādājāmies aparatūru, bija pat paštaisīta gaismas mūzika. To izgatavojām, saskrūvējot kopā metāla kārbas. Mēnesi ēdām konservus, lai vienādas kārbas savāktu. Izsludinājām pat konkursu par diskotēkas nosaukumu. Iepatikās modernais un gluži angliskais “Ellav”, vēlāk atklājās, ka tā pati “Valle” no otra gala vien ir.
Vallieši ir vislabākie
— Jūs teicāt, ka vaļaspriekiem laika neatliek. Ja laika būtu vairāk, ko jūs vislabprātāk darītu?
— Filmētu. Agrāk daudz filmēju, tagad mājās kārtoju videotēku, un ir vēl daudzas ieceres. Savlaik nopirku pat speciālu datoru, lai varētu filmas montēt. Arī videokamera ir, ar to agrāk pat daudz naudas nopelnīts. Reiz kopā ar pašvaldību vadītājiem no visas Latvijas braucām ceļojumā. Uzfilmēju 15 stundu filmu, izdevās tāda, ka noskaties un nekur vairs nav jābrauc.
Ar filmēšanu saslimsti. Taču nav tik viegli dabūt literatūru, lai mācītos. Pat labu videokameru nevari nopirkt bez zināšanām. Man nepatīk skatu filmas, kuras par pagastiem veido Latvijas televīzija. Vienā dienā nevar uztvert pagastam būtisko. Par Valli filmu gribu uztaisīt pats. Man ir kādas 50 kasetes, no kurām varētu daudz ko samontēt. Piemēram, varētu rādīt Vallē grandiozāko Jāņu ugunskuru vai Jaungada salūtu.
— Vai arī paši vallieši izceļas ar kaut ko īpašu?
— Te dzīvo labākie cilvēki. Arī citur ir labi, tomēr Vallē vislabākie. Dažkārt vienīgi varēja būt atsaucīgāki. Ne tikai iesaistoties labdarībā, bet arī attieksmē vienam pret otru. Dažreiz šķiet, kāds tā vien gaida, lai cits pakluptu. Tas nav labi. Vienmēr vajag domāt par otru un priecāties, ja viņam veicas. Es ļoti priecājos, ja kādam klājas labāk nekā man, jo zinu, ka būs no kā aizņemties. Nevar dzīvot ar skaudību, īgnumu vai nevēlēšanos izprast otru. Ja neesi elastīgs un spējīgs uztvert daudzveidīgu informāciju, vispirms dari pāri pats sev.
Varētu būt miljonārs
— Vai esat domājis, ko darīsiet, kad vairs nevadīsiet pašvaldību?
— Saviem darbiniekiem allaž esmu teicis, ka pašvaldībā vismirstīgākais esmu es. Man kā politiskai personai jebkurā brīdī deputāti var izteikt neuzticību. Es par sevi nebaidos, jo neesmu te nācis pēc savas iniciatīvas. Pagaidām šo darbu varu izdarīt pietiekami labi. Skatoties, kas tagad notiek Latvijā, kaut vai premjera rīcībā, arī es varētu kļūt gluži vai miljonārs. Taču neesmu ieguvis nevienu īpašumu, nevienu hektāru zemes vai krūmu pudurīti. Ja sāc aizrauties ar īpašumiem, nezinu, pa kuru laiku var strādāt. Pagaidām man darba pietiek tepat pagastā, un man tas neapnīk.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Arvīds Zvirbulis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 29. maijs, Bauskas rajona Bārbele.
NODARBOŠANĀS: Valles pagasta padomes priekšsēdētājs.
IZGLĪTĪBA: pirmā līmeņa augstākā — jurista palīgs. Beidzis Tālava Jundža juridisko koledžu Rīgā, neklātienē vēl studē Baltijas Krievu institūtā.
ĢIMENE: sieva Rita — latviešu valodas un literatūras skolotāja, bērni — Lelde (5) un Mārtiņš (3).
VAĻASPRIEKS: teātris, filmēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
