Skrīveru mūzikas skolas direktorei Ivetai Biķerniecei ļoti patīk dziedāt latviešu tautasdziesmas, sevišķi pie Jāņu ugunskura, kad galvā jāņuzāļu vainags, uzģērbts tautastērps vai vismaz kupli rūtoti brunči.
Skrīveru mūzikas skolas direktorei Ivetai Biķerniecei ļoti patīk dziedāt latviešu tautasdziesmas, sevišķi pie Jāņu ugunskura, kad galvā jāņuzāļu vainags, uzģērbts tautastērps vai vismaz kupli rūtoti brunči, un naksnīgajās debesīs skrien ugunskura dzirksteles.
Ar Ivetu Biķernieci esam pazīstami jau vairākus gadus. Kopā dziedāts dažos kultūras pasākumos Skrīveros, arī šīgada neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”.
Trīs atmodas
–– Kad sāki dziedāt latviešu tautasdziesmas?
–– Tas bija apmēram pirms divdesmit gadiem, kad vēl studentes gados Koknesē izveidoju pirmo folkloras ansambli. Kopīgi ar toreizējo Kokneses kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāju Signi Sniedzi un Aināru Čunčuli radās folkloras kopas ideja. Signe toreiz apgalvoja, ka interesantus notikumus vajag radīt pašiem. Jau nākamajā tikšanās reizē folkloras grupa bija gatava. Tā bija mana pirmā atmoda tautasdziesmā.
–– Kādus cilvēkus vēl iesaistījāt folkloras kopā?
–– Dziedājām mēs ar Signi, Aleksejs Tarasovs, Ivars Markovs, Aivars Bečs, Andris Miglāns, Dzintra Dille un citi –– visu vārdus un uzvārdus pat nevaru atcerēties, viņu bija daudz. Kāda koknesiete par mums pat avīzē “Cīņa” ievietoja rakstu. Tagad gan sen neesam tikušies, viņi, iespējams, tautasdziesmas dzied tikai saviem bērniem vakaros pirms gulētiešanas vai pie Jāņu ugunskura, taču tik un tā gribētos kādreiz pabūt kopā un dziedāt.
–– Tu teici: pirmā atmoda. Vai bija arī otrā?
–– Otrā atmoda sākās, kad strādāju par mūzikas skolotāju Aizkraukles 2. vidusskolā. Kopā ar Jāni Ārguli, Antu Teivāni, Māri Teivānu, Nauri Zaikeviču, Mārci Grīnbartu, Normundu Zutiņu, Normundu Graudiņu, Daci Bramani un Briģu ģimeni izveidojām vēl vienu folkloras ansambli. Braucot uz folkloras festivāliem, visu ceļu vilcienā dziedājām, tas nekas, ka apkārtējie uz mums skatījās un brīnījās. Piedalījāmies arī pirmajā folkloras festivālā “Baltica”. Nāca klāt citu pazīstamu kolektīvu vadītāji un interesējās no kurienes mēs, jo līdz tam nekur nebijām dzirdēti. Pārsteidza tik augsts novērtējums. Bijām tikai jaunieši, kuri grib dziedāt. Tā bija fantastiska sajūta –– dziedāt kopā ar citiem. Tur bija visu paaudžu cilvēki, vienojušies tautasdziesmā.
–– Ar folkloras festivālu taču viss nebeidzās?
–– Tad nāca auseklīšu laiks, kad tautasdziesmas bija modē, taču tad viss dažkārt šķita pārāk neīsti. Likās, daudzi to darīja modes pēc.
Mana trešā atmoda sākās te, Skrīveros. Dzīve sākusi plūst citā ritmā. Tautasdziesma atkal piemirsta, un to dzied tikai tie, kuriem tā skan no sirds. Man atkal ir folkloras kopa, kurā no sākotnējā sastāva dzied tikai skrīverietes Laila Krūmiņa un Gunita Ozoliņa.
Skatuve nevilina
–– Vai nozīmīgi, lai tevis dziedātais skanētu no skatuves?
–– Nē. Nekad neesmu centusies tautasdziesmas dziedāt no augstām skatuvēm. Tās vislabāk skan cilvēku vidū. Gājām „čigānos”, uz iestādēm. Tas nebija tāpēc, lai mūs pacienātu, bet gribējās citiem cilvēkiem sagādāt prieku. Mums ļoti gribējās dziedāt.
Prot runāt, var arī dziedāt
–– Vai dziedāt var katrs?
–– Vismaz tautasdziesmas noteikti. Ja cilvēks prot runāt, viņš var arī dziedāt. Ir cilvēki, kuri nāk un vaicā, vai varētu dziedāt folkloras ansamblī. Nevienam neesmu teikusi –– „nē”. Velkot līdzi meldiņu, dziesma lēnām ieskanas.
Velēnām apaugusi
–– Kāpēc tev tautasdziesmas tik tuvas?
–– Tām ir vienkārša melodija, kura katram no mums ielikta šūpulī. Nav jāmācās, tās mēs zinām tāpat, vajag tikai ļaut šai mūzikai skanēt. Tas nekas, ka sākumā melodija šķiet neparasta, it kā velēnām apaugusi. Man patīk šo melodiju zemes smagums.
Protams, patīk arī ziņģes, taču senās melodijas var tā pa īstam izdziedāt. Kad dziedu tautasdziesmas, daru to sev. Nav svarīgi –– klausās kāds vai nē. Kad zālē skatītājus aicina dziedāt līdzi, dziedu skaļi un no visas sirds. Reizēm gan apkārtējie klausītāji uz mani tā jocīgi skatās, taču lai. Es nevaru dziedāt tikai pienākuma pēc.
Re, kur tautumeita!
–– Tie, kuru aizraujas ar tautasdziesmām, parasti arī ikdienā ģērbj tautastērpam līdzīgas drānas.
–– Arī man bija laiks, kad bija ļoti gara bize un tajā iesieta prievīte. Reiz veikalā kāds mazulis savai mammai teica: “Redzi, kur tautumeita!”. Arī es skatījos visapkārt, lai viņu ieraudzītu, taču tad sapratu, ka mazais runā par mani. Tagad ārējais veidols vairs nav tik nozīmīgs. Vienīgi Jāņos nevaru iztikt bez tautastērpa vai vismaz kupliem rūtotiem brunčiem. Nespēju iedomāties, kā šajā vakarā var ģērbt džinsu bikses vai minisvārkus. Jāņi man patīk arī tāpēc, ka galvā var uzlikt smagu jāņuzāļu vainagu, kurš, lēni vīstot, izplata apburošu aromātu.
–– Vai Jāņi ir tavi mīļākie latviešu svētki?
–– Tā tas ir. Četras reizes gadā latvieši svin lielākos godus –– Jāņus, Ziemassvētkus, Lieldienas un Meteņus. Vasaras saulgrieži man patīk vislabāk. Man nav jābūt lielā pulkā, lai šajos svētkos dziedātu tautasdziesmas. Kopā ar bērniem dziedam visas dziesmas pēc kārtas. Tas ir burvīgs mirklis, kad debesīs dziest ugunskura dzirksteles. Nekas arī, ja līst.
Nevajadzētu piespiest
–– Apgalvo, ka no Krišjāņa Barona dainu skapja katram latvietim pienākas divas tautasdziesmas. Cik tautasdziesmu tu varētu norunāt?
–– Nezinu. Nodziedāt gan varētu ļoti daudz. Vislabāk man patīk šī četrrindīte:
„Ar Dieviņu sanācām,
Ar Dieviņu šķīrāmies.
Ar Dieviņu lai palika
Šī dziesmotā istabiņa”.
Ļoti labprāt dziedu dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju, kura līdzīga tautasdziesmām.
Nevienam nevajadzētu piespiest mācīties tautasdziesmas. Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš pats sameklē to tautasdziesmu, kura viņam šķiet vispareizākā un vajadzīgākā. Arī es tautasdziesmas sameklēju tad, kad man tās bija vajadzīgas.
–– Vai tev patīk arī cita latviešu mūzika?
–– Protams. Ļoti patīk Raimonda Paula dziesmas. Klausoties skaņdarbu, vispirms pievēršu uzmanību vārdiem. Ja šķiet, ka dziesma ir par mani, tā man patīk. Esmu klausījusies reperi Ozolu. Nevaru teikt, ka man nepatīk.
Sit velna bungas
–– Vai dziedot tu izmanto kādu seno mūzikas instrumentu?
–– Jā. Tas ir sens sitamais instruments, saukts arī par velna bungām. To man iedeva Silvija Cīrule Kokneses mūzikas skolā. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, samulsu: ko ar tādu var darīt? Tagad bez velna bungām neeju ne uz vienu pasākumu, tas man ir kā diriģentam zizlis, piedod asumu.
Vīramātes aizmūk
–– Vai, dziedot tautasdziesmas, gadās arī kādi kuriozi?
–– Bez šaubām. Sevišķi, ja dzied kāzās. Vīramātes un sievasmātes parasti ļoti apvainojas par apdziedāšanās dziesmām. Daža laba vīramāte pat aizgājusi no svinībām.
Padomju laikos dziedājām izlaidumā Skrīveru vidusskolā. Kādā no dziesmām bija vārdi par sarkanbaltsarkanu puķi. Nākamajā rītā tēvs ienāca manā istabā un vaicāja: “Vai tu, meit, gribi, lai mūs aizved uz Sibīriju?”. Tikai vēlāk sapratu, kāpēc viņš tā teica, jo tolaik nezinājām šī krāsu salikuma nozīmi. Tēvs jau neko daudz nestāstīja, taču viņš bija izsūtīts uz Sibīriju…
Bija arī jautrāki gadījumi, kad pēkšņi kāds neparasti izdziedāts vārds izraisīja smieklus. Reiz pat smiešanās dēļ nācās noiet no skatuves –– mēs, septiņas meitenes, braši dziedājām par vīramāti ar līkām kājām, bet vienīgais puisis, kurš tobrīd bija ar mums, dziedāja par sievasmāti. Izklausījās ļoti jocīgi, tāpēc sākām smieties. Arī nākamo dziesmu nevarējām uzsākt.
Dieviņš pelēkā mētelī
–– Vai esi ticīgs cilvēks?
–– Nē. Lai gan nenoliedzu nevienu reliģiju. Es vairāk ticu, ka Dieviņš staigā starp mums, tērpies pelēkā mētelītī, un vēro, kā dzīvojam.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Iveta Biķerniece.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 23. oktobris, Aizkraukle.
IEŅEMAMAIS AMATS: Skrīveru mūzikas skolas direktore.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Daugavpils pedagoģiskais institūts, vispārizglītojošo vidusskolu mūzikas skolotāja.
ĢIMENE: meita Alīne un dēls Jānis.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: ceļošana ar auto pa Latviju.
