Pagājušas trīs desmitgades, kopš 1986. gada oktobrī Stučkas pašdarbības amatierteātra trupa ieguva Tautas teātra nosaukumu. Jubileju kolektīvs atzīmēs, piedāvājot skatītājiem vairākas pēdējos gados iestudētās izrādes. Pirmā no tām būs šo ceturtdien, 13. oktobrī, savukārt jubilejas noslēguma pasākums notiks sestdien, 22. oktobrī.
Lai nebūtu kauns atgriezties
Teātri Stučkā spēlēja jau neilgi pēc pilsētas pirmsākumiem — sešdesmitajos gados. Stučkas rajona kultūras nama drāmas ansambli vadīja Latvijā pazīstamais režisors Raimonds Kugrēns. Šajā kolektīvā pirmos soļus skatuves mākslā spēra arī režisora meita un Latvijā pazīstamā Nacionālā teātra talantīgā aktrise Lāsma Kugrēna. Ne tik sen — tikai pirms trijām desmitgadēm — aizsākās Tautas teātra posms, bet šodienas Aizkraukles amatierteātra kolektīvs režisora Jura Kalvišķa vadībā sapulcējās 1979. gadā. “Tolaik dzīvoju Lielvārdē, strādāju Rīgā televīzijā, studēju. Mani uzaicināja Aizkraukles pašdarbības kolektīvam par režisoru,” atminas Juris Kalvišķis. “Pirmais iestudējums bija Gunāra Priedes “Jāņi slimnīcā”, to mēs studējām divus gadus. Visu darījām pamatīgi un nopietni un piecu gadu laikā ieguvām Tautas teātra nosaukumu. Kolektīvā bija princips — ja ko rādām, tad tā, lai nebūtu kauns atbraukt otrreiz.”
1982. gada rudenī sākās darbs pie igauņu autora Andrī Līvesa lugas “Infarkts” iestudējuma, kas kolektīvam 1986. gadā atnesa Tautas teātra nosaukumu. Piedaloties Tautas teātru skatē, aizkrauklieši ieguva augstu novērtējumu, bet vairāki aktieri — īpašu atzinību. Diplomu gan par rūpīgu režisora darbu, gan aktieru meistarības pamatu izkopšanu, kā arī pārliecinošu izmeklētāja lomas atveidojumu saņēma arī pats režisors Juris Kalvišķis. Tolaik neparastais inscenējums, par spēles laukumu izvēloties skatītāju zāli, tādējādi skatītājus iekļaujot izrādē, bija drosmīgs solis pašdarbības teātrim. Tautas teātru festivālā, kas notika 1987. gadā Madonā, aizkraukliešu paš darbības kolektīvs pirmo reizi piedalījās kā Tautas teātris.
Sabiedrības spogulis
Iestudējumu vizuālo tēlu un kvalitāti lielā mērā nosaka režisora spēja strādāt ar aktieriem, redzēt laikmeta aktuālās tendences un spēt rast jaunas idejas izvēlētā materiāla laikmetīgi atbilstošā iestudējumā. “Spēlēt teātri nav viegli. Teātris ir sintezēta māksla — tur ir mūzika, deja, dzeja, glezniecība — visu jāprot realizēt, un, lai to varētu darīt, ilgi jāmācās. Teātris ir sabiedrības spogulis, man personīgi ir princips necensties ar teātri parādīt savu varēšanu ar īpatnēju dekorāciju, iestudētām kustībām, tērpiem, galvenais ir saturs, izrādes jēga. Svarīgi, vai tā uzrunā cilvēku, ir aktuāla. Tā pati “Ugunīgā kļava” — piecdesmitgadnieku krīze ir tik izteikta, zinu vairākus cilvēkus, kuri šajā vecumā sevi pilnīgi pazaudējuši,” pārdomās dalās režisors. “Nenoliedzu formas nozīmīgumu, ir bijušas izrādes, kur formai bijusi liela nozīme, tomēr tā nekad nav dominējusi.”
Izrāde — tie ir aktieri, režisors, skatuves strādnieki, kostīmi, video, gaismotājs, scenogrāfs utt. Daudzus no šiem darbiem amatierteātrī veic paši aktieri — sarūpē tērpus, rekvizītus, pārbīda dekorācijas. Skatītājiem redzamo izrādes noformējumu veido arī gaismotājs, Aizkraukles teātrī šos pienākumus jau ilgus gadus veic Vilnis Grava, bet skaņu vīrs ir Guntis Venderots. “Izrādes bez šiem aizskatuves cilvēkiem nav iedomājamas,” piebilst režisors. “Dekorāciju gatavošanā mums daudz palīdzējis aizkrauklietis Pēteris Deksnis.” Izrāde nav iespējama bez scenogrāfijas — izrādes vizuālā koda. Aizkraukles teātra trupas iestudējumiem māksliniecisko iekārtojumu visus šos gadus veido Taiga Kalvišķe. Turklāt viņa devusi savu artavu ne tikai kā scenogrāfe, daudzās izrādēs Taiga apliecinājusi aktrises talantu, kā arī apkopojusi un sakārtojusi teātra hroniku — fotogrāfijas no izrādēm, festivāliem, goda rakstus, diplomus, programmas kopš teātra darbības pirmsākumiem Stučkā un vēlāk Aizkrauklē.
Iestudēs “Pifu”
Trīsdesmit gadu darbības laikā iestudēts visdažādākais repertuārs, strādāts gan ar latviešu, gan ārzemju dramaturgu darbiem. Aizkraukliešu profesionālās varēšanas veikums vairākkārt atzinīgi novērtēts Latvijas amatierteātru iestudējumu skatēs, žūrijai kolektīvu izvirzot arī Gada izrādes nosaukuma finālam. Pirmo reizi aizkrauklieši uz Dailes teātra skatuves kāpa 1997. gadā ar Uģa Segliņa lugas “Kaktiņš”, pēc diviem gadiem — ar franču dramaturga Žana Anuija lugas “Antigone” iestudējumu. Pēc ilgāka pārtraukuma aizkrauklieši “Gada izrāde 2013” finālā nokļuva ar Nila Saimona lirisko komēdiju “Basām kājām pa parku”. Šis iestudējums, Zemgales reģiona skatē iegūstot augstāko novērtējuma pakāpi, vēlāk izrādīts uz Dailes teātra skatuves, šobrīd ir kolektīva pēdējais lielākais sasniegums. Pēdējā luga, ko iestudējis Tautas teātris, ir Harija Gulbja drāma “Viena ugunīga kļava”. Šī iestudējuma pirmizrāde notika pagājušā gada pavasarī. Diemžēl šogad jaunu izrādi teātra cienītāji nav sagaidījuši. Režisors Juris Kalvišķis atklāj, ka plānots sākt darbu pie muzikālās izrādes “Pifs”. Tajā redzēsim arī pavisam jaunas sejas — aizkrauklieti Alenu Emīlu Oknovu un Reinholdu Sprukuli no Vecbebriem.
Jubilejas gada izrāžu maratons Aizkraukles kultūras namā:
◆ 13. oktobrī plkst. 19 — Leonīda Zorina komēdija “Vīrietis un sievietes”.
◆ 21. oktobrī plkst. 19 — Nila Saimona liriskā komēdija “Basām kājām pa parku”.
◆ 22. oktobrī plkst. 16 — Harija Gulbja drāma “Viena ugunīga kļava” un jubilejas noslēguma pasākums.
