“Daru to, kas pašai patīk!” par sevi saka Valda Kalniņa. Dzied, turpina izzināt Iršu pagasta vēsturi un tādējādi palīdzēt kādreizējiem Baltijas vāciešiem apzināt savas dzimtas saknes. Atšķirībā no vairākuma vienaudžu viņa ikdienā brīvi pārvalda viedtālruņa “Android” sistēmas smalkumus, nevar dzīvi iedomāties bez datora, kas tagad ir arī daļas savākto vēstures liecību glabātājs. Vienmēr būt par kaut ko atbildīgam — tāda ir atbilde jautājumam, kā dzīvot pilnvērtīgi šodien, nevis gausties par aizgājušajiem laikiem.
Dzīve ik dienu piespēlē iespējas, un Valda tās lielākoties pieņem un izmanto. Jaunībā vēstures skolotājs un skolas direktors Ilmārs Gaišs iedvesmoja viņu pievērsties vēsturei. Vēlāk, strādājot Pērses skolā, 25 gadu vecumā kļūstot par tās direktori, nācās apgūt un bērniem mācīt vācu valodu. Vēlāk šīs zināšanas palīdzēja izveidot kontaktus ar Vācijā dzīvojošajiem, bijušo vācu zemkopju kolonijas Iršos pēctečiem. Apguvusi angļu valodas pamatus un krievu valodu. Lauku skolas skolotājam jābūt universālam, tāpēc, sākoties datoru laikmetam, apgūta arī šī tehnika, Valda skolā vadīja nodarbības informācijas tehnoloģijās. Visus šos gadus bijusi vokālā ansambļa vadītāja, tāds Iršos darbojas arī šobrīd.
Ļauj tauri pūst
un bungas sist
— Ko jums nozīmē vēsture?
— Vēstures istabu Pērses pamatskolā saucam par muzeju, bet oficiāli to neplānojam noformēt. Tā ir vieta, kur kavēties atmiņās, gūt atziņas, tajā skaitā tiem, kuri ir šīs skolas absolventi, bet mācību laikā kaut ko būtisku nav ievērojuši. Skolas salidojumos viņi ar lielu interesi apskata padomju laika vai Otrā pasaules kara, vai vēl vecākus eksponātus. Interesanti novērot, kā viņi sadalās grupās un izvēlas sev tuvāko tēmu. Kad te viesojās kādreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, viņš varēja detalizēti pastāstīt par katru no šeit redzamajām kara laika liecībām. Neviens priekšmets te nav kā muzejā “piesiets”. Katrs var atnākt, lietot, izmantot, kopēt, kā arī papildināt šo kolekciju. Skolas bērniem starpbrīžos patīk ienākt un iepūst pionieru taurē vai rībināt bungas. Mani kolēģi zobojas un teic, ka man laikam pietrūkst skolas trokšņa, ja ļauju bērniem tā darīt.
Vasarā gribam ierīkot ekspozīciju magazīnas mājā, un tur būs nepieciešami līdzekļi.
— Kas ir muzeja lielākā vērtība?
— Te apkopotie cilvēku likteņi, stāsti. Kad vēl studēju, biju izdomājusi, ka kursadarbu rakstīšu par vācu koloniju. Protams, ka padomju laikā man to ieteica nedarīt. Kolonistu laiks cieši saistīts arī ar brīvās Latvijas laiku, Kārli Ulmani, kas ļāva kolonistiem atgriezties Vācijā, izmaksāja kompensācijas. Jaunībā satiku daudzus no šiem kolonistiem, mācīju viņu bērnus un mazbērnus. Pati viņu stāstus nepierakstu, bet daudzi savas dzimtas vēsturi apkopojuši grāmatās un vienu eksemplāru atstājuši Iršos. Viens no stāstiem ir par kādu vīru, kurš strādāja Vācijas varasiestādē pie Hitlera. Kad viņam prasījuši pierādīt izcelsmi, atklājies, ka tēvs bijis kolonists Iršos.
Aizmirst
nedrīkst
— Saistībā ar šiem notikumiem esat bijusi arī Vācijā?
— Jā, ne vienu vien reizi. Pirms 10 gadiem kopā ar Iršu deju kolektīvu biju uz baltvācu biedrības pēdējo kopā sanākšanu, 50. jubileju. Tagad biedrība likvidēta.
Uz Iršiem brauc kolonistu bērni, kuri jau ir manā vecumā.
— Ko jūs domājat par Stūra māju? Kāds ir tās devums Latvijas vēstures apzināšanā?
— Neesmu tajā bijusi un cenšos atturēties no šādām vietām ar ļoti negatīvu enerģiju. Vēsture ir jāsaglabā, un tie, kuriem tā interesē, var pētīt. Arī uz izslavēto Liepājas cietumu, ko piedāvā kā atrakciju, negāju. Jāzina tas ir, aizmirst nevar, jautājums, kādā veidā to pasniedz.
— Dzīve virzās pa spirāli, un viss, kas jau bijis, atkārtojas. Pētot Iršu vēsturi, šādu sakarību var novērot arī plašākā kontekstā?
— Nesen klausījos interviju ar cilvēktiesību aktīvistu Latvijā Nilu Muižnieku, un viņš aprakstīja pašreizējo situāciju Eiropā. Notikumos Ukrainā, kas savā ziņā ir Eiropa, cilvēku tiesības daudzviet netiek ņemtas vērā. Bieži skatos vēsturiskas filmas, piemēram, par Trešā reiha laiku, un domāju par tiem cilvēkiem, kuri, šķiet, gudri, inteliģenti, bet pakļaujas kāda cilvēka utopiskām idejām. Varbūt tās ir bailes vai masu psihoze. Šobrīd tas atkal atkārtojas. Toreiz nebija tik daudz informācijas, daudzi pakļāvās propagandai, mūsdienās informācija ir atrodama un daudz plašāka, bet notikumi ir līdzīgi. Lai gan tie, kuri par visu vienmēr čīkst, saka, nekas nav labi, tagad apjautuši, ka ir vēl lielāks ļaunums. Visu var pieciest, lai tikai kara nebūtu.
Berlīnes mūri nav nojaukušas
— Vāciešu un krievu jautājums no agrāk anekdotēs apspēlētā mūsdienās atkal ir lielās politikas krustugunīs. Padomju laikos to arī izjuta?
— Padomju laikos skolā viens par otru zināja. Kura tēvs karojis vienā, kura — otrā frontes pusē, bet šo tēmu necilāja, centās būt toleranti. Nesen bija gadījums, kad kāds vecs vācietis ieradās Iršos un teicās zinot, ka viņa brālis kara laikā kritis pie Vilkārēm. Zinām, ka padomju armijas kritušos savāca un aizveda uz brāļu kapiem, un, pēc tolaik pierakstītajiem aculiecinieku stāstiem, pie Vilkārēm kritušos veda uz Bebru brāļu kapiem. Starp pārvestajiem bijis arī kāds vācu armijas kritušais. Sirmais vīrs brāļa piemiņai iestādīja kociņu un vēlējās uzlikt piemiņas plāksni uz akmens netālu no Vilkāru mājas. Zeme, uz kuras ir akmens, pieder vīram, kurš karojis padomju armijā. Palīdzot deviņdesmitgadīgajam kungam, radām risinājumu piemiņas plāksni novietot Pierīgā.
— Pieminējāt toleranci. Latviešiem šī īpašība ir deficīts?
— Domāju, ka jā. Pieņemt otru, kurš nav tāds, kāds tu, būt iecietīgam — tas jāmācās. Jāsaprot, ka pats būsi laimīgāks, ja pieņemsi otru tādu, kāds viņš ir. Šo īpašību galvenokārt iemācās ģimenē. Skolā to arī cenšas mācīt, bet šobrīd problēma ir visos līmeņos, arī pašos augstākajos, politikā. Mans novērojums — tie, kuri aizbrauc, spiesti šo īpašību apgūt, iemācīties, un tādēļ emigrantu jautājumu var vērtēt arī no šādas, pozitīvās, puses. Pasaule ir maza, un skaidrs, ka katram individuāli svarīga arī materiālā situācija. Ja viņi vēlēsies atgriezties, to darīs, un mākslīgi nevajag mudināt atgriezties. Meita studēja Vācijā, Štutgartē, un iepazinās ar turienes latviešiem. Viņi nodibinājuši latviešu tautas deju ansambli, dzied korī un uztur latvisko garu. Visu dara par savu naudu — maksā algu skolotājiem un pērk tautas tērpus.
— Kas, jūsuprāt, ir patriotisms?
— Man kaimiņos dzīvo ukraiņu tautības cilvēks, un viņš ir lielākais Latvijas patriots, saimnieko šeit. Kad parunāju ar viņu par notikumiem Ukrainā, viņš atzīst, ka turienes cilvēkos nav tādas vienprātības, kādu varbūt iedomājamies. Iršos dzīvo kāda kundze, kurai ir divas māsas. Vienai pāri 90, otrai jau vairāk kā simts gadu. Viena dzīvo bijušās Austrumvācijas pusē, otra — Hannoverē Rietumvācijā. Abas nesatiek gadiem, ar tik atšķirīgiem uzskatiem, ka arī sirmā vecumā nevar vienoties. Austrumvāciete saka, ka tolaik dzīvoja labi, rietumvāciete — ka visiem otrā pusē Berlīnes mūrim dzīvojošajiem pensijas pielīdzināja Rietumu līmenim, iedeva dzīvokli. Vēsture tā arī veidojas — no cilvēku viedokļiem. Kundzi, kura dzīvo Rietumu pusē, februārī gribu pārsteigt dzimšanas dienā un aizbraukt ciemos.
Mana meita ir mūzikas pedagoģe kādā Pierīgas bērnudārzā. To apmeklē arī kāda ķīniešu ģimene, tās meita mācās latviešu valodu, dzied latviešu dziesmas, un viņas mamma sveicinās latviski. Ķīniešu vai citas tautas ienākšana Latvijā ir neizbēgama, bet svarīgi saglabāt valodu, kas mūs atšķir no citiem, jo bez tās pazudīs arī tauta. Viss pārējais ir pakārtots. Tāpēc jādomā par tolerances stiprināšanu, jo ar naidu neko atrisināt nevar.
Ticu, ka jaunā paaudze būs spēcīga un gudra, jo jau tagad redzams, ka pat 3. klases skolniece, piemēram, mana mazmeita, ir tik gudra, kāda es viņas vecumā noteikti nebiju.
Bijušo nevajag
nožēlot
— Jūs neesat no tiem cilvēkiem, kuri gaužas par labākiem aizgājušajiem laikiem.
— Skatos ar prieku uz mūsdienu jaunatni, priecājos par apstākļiem un iespējām. Toreiz bija citādāk, bet šodien es noteikti negribētu, lai mazbērnu bērnība ir līdzīga manai.
— Kā iegūt pozitīvu attieksmi pret šodienu?
— Nepārtraukti būt atbildīgam un negaidīt, lai kāds kļūst atbildīgs par mani. Bērni ieguvuši maģistra grādu, un, ja agrāk domāju, kad izskološu, aizies savā dzīvē un aizmirsīs mani, noticis ir pretējais. Svarīgi iejusties viņu dzīvē, nevis turēt pie sevis, nelaist vaļā. Zinu, kas kuram rūp, kā varu palīdzēt. ◆
