(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 9. maija numurā.)
Ieroci neļauj lietot bailes
Daudzevas vilciena aplaupīšana pievērsa uzmanību vēl kādai tā laika īpatnībai, uz ko norādīja prese — pārāk vienkāršai piekļuvei ieroču atļaujai un ierocim. Lai pie šaujamā tiktu likumīgi, bija jāraksta ieniegums policijā, kā iemeslu norādot, piemēram, nodarbošanos — tirgotājs, atbildīgs ierēdnis, kam ikdienā jāsaskaras ar lielām naudas summām un tādēļ nepieciešams ierocis pašaizsradzībai. Pēc iesnieguma izskatīšanas policija pārbaudīja ziņu patiesumu un pieņēma lēmumu. Vēlmi pēc ieroča pašaizsardzībai radīja arī noziegumi.
“Ir novērots, ja kaut kur notiek kāda zādzība, laupīšana vai slepkavība, tad apkārtējie iedzīvotāji, radinieki un paziņas steidzās lūgt atļaut nēsāt ieroci pašaizsardzības nolūkā. Nevar teikt, ka tādos gadījumos apkārtējām atbildīgām perso-
nām nebūtu dibināts iemeslis sevi nodrošināt no varbūtējiem jauniem uzbrukumiem, tādēļ policija tādos gadījumos parasti ieroču atļaujas neliedz. Tiktāl viss būtu labi, bet ko mēs redzam tālāk? Laupītājs satiek uz ceļa pretimnācēju, kuram kabatā ir tiklab ieroču atļauja, kā arī pielādēts revolvers, aplaupa nācēju un atņem tam ieroci. Pilsonis aiz pārmērīgām bailēm bija piemirsis pretoties ar savu ieroci. Visspilgtāk uz to norāda pēdējais notikums ar Daudzevas—Eķengrāves vilciena aplaupīšanu. Tāda mazdūšība stipri kaitē sabiedriskai drošībai, noziedzīgie elementi kļūst pārgalvīgi, jo redz, ka no bruņotas pretošanās ne visai jābīstas, šī gļēvulība bez tam vēl atvieglo noziedzniekiem iegūt ieročus. Turpmāk pie ieroču atļauju izdošanas policijas iestādēm vajadzētu raudzīties arī uz to, vai lūdzējs apdraudētos brīžos tiešām atradīs drosmi izlietot savu ieroci pašaizsardzībai.”
Nolaupa čemodānus ar veļu
Pavasarīgā 1925. gada 8. maija naktī no Rīgas—Daudzevas vilciena, kas Taurkalnes stacijā piestāja pusnaktī, izkāpa vietējās kokzāģētavas kasieris Jānis (citos avotos Kārlis) Kols. Rokā viņam bija čemodāns ar veļu un nedaudz naudas, bet uzvalka kabatās — ap 250 tūkstošiem rubļu naudas algu izmaksai strādniekiem. Pēc pāris minūšu gājiena dzestrajā maija vakarā viņš ienāca savā mājā. Pārmijis dažus vārdus ar savu dzīvokļa biedru Jupotu Danilovu, kurš jau bija iekārtojies naktsguļai, arī Jānis grasījās doties pie miera. Piepeši atvērās durvis, un, izstieptā rokā turot revolveri, ienāca laupītājs. Viņš krievu valodā Danilovam uzsauca, lai atdodot naudu. “Kad Danilovs jautājis, kādu naudu, laupītājs tūliņ izšāvis uz Danilovu. Šāviens Danilovu nav trāpījis, bet Danilovs atkritis gultā, uzraudams sev virsū segu un sācis kliegt un vaimanāt. Laupītājs griezies pie Kola un arī uzsaucis, lai atdodot naudu, un, nenogaidot atbildi, izšāvis uz Kolu 4 reizes, ievainodams to krūtīs un rokā, pēc kam Kols nokritis. Tad paķēris uz grīdas nolikto čemodānu uz izskrējis ārā, domādams, ka čemodānā būs nauda. Nolaupītā čemodānā atradusies veļa. Pēc neilga laika laupītājs atgriezies, otrreiz izšāvis uz koka brāķeri un ievainoto kasieri un paņēmis otru čemodānu, kurā atkal nav bijusi nauda, bet Jupota veļa un 38 lati naudas. Laupītājs devies mežā, gar dzelzceļu Valles virzienā.” Pēc šī notikuma parādās pimais noziedznieka apraksts, ko sniedza Jupots Danilovs: vidēja auguma, gludi skūts, pilnīgu, iedegušu seju, apmēram 25—30 gadu vecs. Ģērbies pelēkā virsžaketē, galvā aizsargu krāsas cepure ar širmi. Pēc kasiera Kola apraksta laupītājs bija citāds: vidēja vai drīzāk gara auguma, kalsnu seju, prāvu degunu, melnām acīm, tumšiem, īsi apgrieztiem matiem, mazām melnām angļu ūsiņam, plecīgs, ģērbies tumšā uzvalkā. Drīz pēc notikušā policija apcietināja 25 gadus veco Valles pagasta iedzīvotāju Jāni Ludvigu Celmiņu. Aizturēšanas iemesls bija Daugavpilī izdarīta zādzība. “Tas izdarījis arī laupīšanu un slepkavību Cēsu apriņķī, divas reizes izbēdzis no apcietinājuma, un to tur aizdomās par piedalīšanos vilciena aplaupīšanā pie Daudzevas stacijas,” 1923. gadā rakstīja “Jēkabpils Vēstnesis”. Taču arī šis bija šāviens ūdenī, noziedzniekam ar vilciena aplaupīšanu nebija nekādas saistības.
Laikraksta “Latvis” 1924. gada 26. marta numurā publicēts pāris rindu, kas vēsta, ka Daudzevas vilciena aplaupītāji arestēti Krievijā un tos izdos Latvijai. Šie pāris teikumi ir pēdējā ziņa, kas publicēta saistībā ar noziegumu Daudzevā, un, šķiet, ir pārpratums, kas neatbilst patiesībai.
“Kā nu zināt, bet man naudas nav”
Tajā pašā 8. maija naktī ap pulksten četriem — sešiem rītā Valles pagasta “Sveķu” (arī “Sviķu”) mājās, kas ir aptuveni 12 kilometru no Taurkalnes stacijas uz Lietuvas pusi, iebrucis kāds maskojies un bruņojies vīrs. Iebrukums bijis viegls, jo mājas saimnieks Fricis Virsis durvis nebija paradis slēgt. Iebrucējs, bruņojies ar šauteni un revolveri, iegājis istabā, kurā gulēja mājas saimnieks un viņa nolīgtais puisis lietuvietis Jozeps Kalnmuķis, un abus nogalināja ar revolvera šāvienu krūtīs. Slepkava tūlīt pārmeklēja istabu, cerot atrast naudu, pēc tam devās uz blakus istabu, bet “durvīs sastapis saimnieka māsu Edi Lazdiņ, kurai uzsaucis: “Vai tu saimniece? Kur ir nauda? Es tevi nošaušu!” Lazdiņ atbildējusi: “Kā nu zināt, bet man naudas nav.”” Laupītājs devies caur koridoru uz istabu, kurā dzīvojis koku zāģētavas īpašnieks Meiers un koku brāķeri Karpins un Rapoports. “Tā kā durvis bijušas aizslēgtas un iekšā atradušies žīdi Haims Ropoports un Haims Karpins, kuri izsituši istabas logu un sākuši kliegt pēc palīga, tad laupītājs piegājis no ārpuses pie loga un apdraudot žīdus ar paceltu revolveri, iekļuvis istabā un nolaupījis Ropoportam 4 latus un Karpinam 140 latus, bet Ropoporta puisim Jānim Tuksuckim binokli. Pa to laiku no kaimiņu mājām ieradies mežsargs Jānis Rozentals, kurš, ieraudzījis laupītāju, jau dārzā šāvis uz to, bet nav trāpījis. Laupītājs pakritis pie zemes aiz kāda ogu krūma, un Rozentals, domādams, ka laupītāju nošāvis, tam tuvojies. Laupītājs caur ogu krūmu nošāvis Rozentalu ar vienu šāvienu krūtīs.” Pieliecies pie nošautā, slepkava paņēma viņa šauteni, uzlika galvā mirušā mežsarga cepuri un, masku nenoņēmis, devās uz blakus esošo kokzāģētavu. Pa ceļam satiktajam mežsargam Andrejam Steinbergam viņš atņēma medību bisi. Visus ieročus uzkāris pār plecu, slepkava iegriezies kokzāģētavā, strādniekiem bravūrīgi uzsaucot: “Redz, kur Napoleons nāk, redz, ko leitis strādā!” pieprasījis, lai sametot 1000 rubļu ceļam, jo viņam neesot izdevies dabūt naudu. Kad strādnieki atbildēja, ka naudas neesot, aizgājis un nozudis mežā.
Nozog uzvalku
un medus podu
Notikuma vietā ieradās Jēkabpils, Bauskas un Jelgavas policijas ierēdņi ar aizsargiem. Likuma sargi nekavējoties pārmeklēja apkārtnes mežus, taču bez panākumiem. Palīgā noziedzniekam nāca arī laika apstākļi — vakarā sākās spēcīgs negaiss, lietus gāzes un pērkons, vētrainā un tumšā naktī meklējumus pārtrauca.
Apskatot notikuma vietu, izrādījās, ka trūkst “Sveķu” saimnieka pelēkā uzvalka, bet no pārtikas skapja pazudis medus pods un maize. Policija noskaidroja, ka noziedznieks bijis labi informēts par savu upuru naudas lietām. “Viršu” saimnieks pirms neilga laika par 60 tūkstošiem rubļu bija pārdevis mežu, taču samaksā no pircēja vēl bija saņēmis tikai 5 tūkstošus. Pie abiem brāķeriem Haimiem laupītājs meklēja kokzāģētavas īpašnieku Meijeru, kuru tobrīd gaidīja pārbraucam no Rīgas ar apmēram 50 000 rubļu strādnieku algām. Sev par laimi, Meijers vēl nebija ieradies. Laupītājs, pēc liecinieku apraksta, bijis vidēja auguma, zilām acīm, ģērbies melnā žaketē, zaļganās platās biksēs, kurām uz dibena bijis melns ielāps, kājās šņorzābaki. Maska bijusi no pelēkas drēbes vai gumijas. Runājis skaidrā latviešu valodā, zemā balsī.
Profesionāla banda
Vietējie iedzīvotāji sprieda, ka smagajos noziegumos pie Taurkalnes stacijas un “Sveķu” mājās vainojams viens cilvēks. Tomēr policija pēc izmeklēšanas bija citās domās, uzskatot, ka noziedznieki bijuši divi, un darbojušies sazinoties. “Par to liecina viņu dažādie apraksti un bruņošanās, neizveicība šaušanā pie viena un izveicība pie otra, kā arī 2 liecinieki, kuri redzējuši laupītāju no Sveķiem dodamies jau pa meža ceļu mežā bez maskas. Mežā iedams, laupītājs izšāvis gaisā 3 vai 4 it kā signāla šāvienus. Beidzot vēl saklaušināti 2 citi liecinieki, kuri notikuma priekšvakarā, ap pulksten 5 pēc pusdienas, netālu no Taurkalna, uz Valles — Taurkalnes ceļa, mežā satikuši 2 vīriešus, kurus tie apraksta pilnīgi līdzīgām pazīmēm, kādas ievērojuši pie laupītājiem Kols un liecinieki “Sveķos”, šie divi vīrieši devušies Taurkalna virzienā un bijuši uzkrītoši uzmanības dēļ, ar kādu tie aplūkojuši minētos braucējus. Salīdzinot agrāk notikušās laupīšanas pie Šenbergas (Skaistkalnes) un uz Taurkalna—Jaunjelgavas ceļa, laupītāju apraksts saietās ar pēdājo aprakstiem, tāpat arī nosaukšanās par Napoleonu. Pēc visiem ievāktiem materiāliem spriežot, jānāk pie slēdziena, ka še darīšana ar profesionālu laupītāju bandu, kurai vismaz 2—3 locekļi, šī banda neuzturas mežā, un tās dalībnieki nav vietējie, bet dzīvo kaut kur attālāk, aiz Lietuvas robežas, un izdara uzbrukumus, kad kaut kur sagaidāms kāds lielāks laupījums. Robežas pāreja ir visai izdevīga, jo to apklāj nepārtraukti meži.”
Izmantotie resursi: “Policijas Vēstnesis”, “Jēkabpils Vēstnesis”, “Latvis”, “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas”, “Latvijas Kareivis”.
(Teksts rakstā izmantotajos citātos nav rediģēts. Saglabāts tā laika stils.)
(Turpmāk vēl.)
