Mediju un cilvēku iztēles romantizēts kā Robins Huds, reiz bija Ansis (īstajā vārdā Alberts) Kaupēns, Jelgavas pusē dzimušais noziedznieks, kura vārds izskanēja tālu pasaulē. Uz viņa sirdsapziņas ir 19 cilvēku dzīvības, miesas bojājumu nodarīšana, ap 30 laupīšanu un zādzību. Tieši pirms 90 gadiem — 1927. gada maijā — Ansim Kaupēnam izpildīja nāvessodu. Minorīgā “Balāde par Kaupēnu” nav sveša nevienam latvietim, un rinda tajā — “Meži, meži, tumšie meži…” —
atklāj vienu no iemesliem, kā Kaupēns ar saviem līdzzinātājiem spēja nepieķerts ilgstoši slepkavot un laupīt. Viņa darbošanās vieta, reizē patvērums un slēpnis, bija arī Taurkalnes un Valles mežu masīvi. Par Kaupēna gaitām 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados daudz rakstīja Latvijas prese.
Notiesā nevainīgu
No Šēnbergas (tagad Skaistkalnes) uz Vecmuižu (Vecumniekiem) 1922. gada 23. maijā devās vietējais laikrakstu pārdevējs Aleksandrs Krūkle. Spīdēja saule, šauro, putekļaino ceļu cieši ieskāva slaidu priežu audzes, pāri ceļam metot ēnu tiltus. Rokās vīram bija groziņš ar sviestu, olām un citiem produktiem, bet kabatā — 60 latu. Iešana veicās raiti līdz brīdim, kad uz ceļa iznāca divi vīri — Ansis Kaupēns un gados vecāks vīrs, Kaupēna draugs, noziegumu līdzzinātājs Voldemārs Piebalgs. Bandīti ielauza Krūklem galvaskausu, līķi ievilka mežā, nolaupīja naudu, bet produktus turpat mežā apēda — iekūruši ugunskuru un katliņā uzcepuši olas sviestā, ieturēja maltīti. No nolaupītās summas Kaupēns sešus latus iedeva Piebalgam, bet pārējo paturēja.
Laikrakstu pārdevēja līķi pēc kāda laika atrada ceļmalas grāvī, apsegtu zariem, lapām. Drīz vien policija aizturēja kādu Pēteri Saulīti, no kura atzīšanos noziegumā likumsargi “izsita”. Saulīti nodeva kara tiesai, kas viņam piesprieda nāves sodu pakarot. Pēc sprieduma pārsūdzēšanas Saulīti notiesāja uz mūžu spaidu darbos. Tikai pēc četriem gadiem, kad norisinājās tiesas prāva pret Kaupēna bandu un Ansis Kaupēns ar Voldemāru Piebalgu atzinās skaistkalnieša slepkavībā, Saulītim sarīkoja vēl vienu tiesas prāvu un viņu no soda izciešanas atbrīvoja.
Vilcienu aptur baļķi uz sliedēm
Kad 1923. gada pavasarī Jelgavā pakāra Lietuvas laupītāju Leonu Adamaiti un viņa bandu, ļaudis cerēja, ka nu būs drošāk, taču nekā. Noziegumi Taurkalnes mežos nebeidzās līdz ar Lietuvas bandas iznīcināšanu. Braucējus, kas lielākoties bija zemnieki, turpināja aplaupīt, arī nodarīja miesas bojājumus. Meža masīvi palīdzēja laupītājiem slēpties un laikus nozust. Preses izdevumu virsrakstos retoriski jautāja — vai mežos atkal uzradies jauns Adamaitis? Cilvēki baidījās braukt cauri mežiem, un ceļā labprātāk devās vairāki saimnieki kopā. Klīda runas, ka arī šie uzbrucēji nākot no kaimiņvalsts.
Šaursliežu dzelzceļš, ko Latvijā būvēja 20. gadsimta sākumā kara vajadzībām, pēc tam pielāgots arī pasažieru pārvadāšanai. Maršruts Eķengrāve—Rīga bija iecienīts kontrabandas ceļš — avīzēs bieži ziņoja par rozīņu, žāvētu plūmju un citu žāvētu augļu nelegālu ievešanu no Lietuvas. Vilcienā nereti darbojās arī kabatzagļi, taču citādi pārvietošanās ar vilcienu bija samērā droša, salīdzinoši ātra, lai gan lielākais ātrums, ko spēja attīstīt vilciens, bija ap 60 kilometru stundā. 1923. gada 27. septembra vēlā vakarā vilciens ar četriem preču un pieciem pasažieru vagoniem no Eķengrāves tuvojās Daudzevai. Nedaudz mazāk kā kilometru no stacijas dzelzceļa stiga veda no kalna lejā, bet pakalnes beigās iegriezās līkumā. Lai gan bija neilgi pirms pusnakts un iestājusies tumsa, lokomotīves vadītājs priekšējo lukturu apgaismojumā uz sliedēm pamanīja šķērsli. Viņš centās vilcienu apturēt, taču ātrums un lejupejošais ceļš to nav ļāvis izdarīt, un ar samērā mazu ātrumu uzbrauca šķērslim. Vilcienu apturot, izrādījās, ka uz sliedēm uzlikti divi apses malkas kluči, bet sešus soļus tālāk vēl trīs tādi paši. Pirmos divus lokomotīve ar sitienu pievēla klāt pēdējiem trim un apstājās.
Ja neklausīsi,
šaušu!
Pēc vilciena apturēšanas apkārtnē viss bijis klusi un mierīgi. Lokomotīves vadītājs, pārliecināts, ka darīšana ar vienkāršu huligānismu, licis palīgam novelt klučus no sliedēm, lai turpinātu braucienu. Kad četri baļķi novelti, no meža atskanējusi skarba balss: “Neaiztiec, ja neklausīsi, šaušu!” Uz to lokomotīves vadītājs atbildējis, ka par tādiem nedarbiem uzrakstīs protokolu un vainīgo sauks pie atbildības. Tad vēlreiz atskanēja tā pati skarbā balss — lai tūliņ ejot nost no kluča, bet, kad lokomotīves vadītājs nepievērsis nekādu uzmanību, atskanējis šāviens un trāpījis lokomotīves vadītāju kājā. “No meža tuvākā krūmāja iznācis maskots slaika auguma cilvēks ar šauteni rokās gatavībā uz šaušanu, ko pamanījis mašīnista palīgs un ieskrējis krūmājā otrā pusē ceļam, kur sastapis virskonduktoru, un abi aizskrējuši uz Daudzevas staciju ziņot par notikušo. Laupītājs lokomotīves vadītājam uzkliedzis, lai ejot no lokomotīves nost uz vagonu pusi, ko pēdējais arī izpildījis, bet, redzēdams, ka ļaundaris viņam neseko, noslēpies grāvī aiz krūmāja un sācis novērot, kas tālāk notiks.”
Ievaino
un apzog
“Šāvienu izdzirdis, kāds pasažiers iznācis no vagona, tam ļaundaris uzsaucis, lai ejot atpakaļ. Tomēr šis pasažiers nepaklausījis, atbildēdams, ka tādi vīri kā uzbrucējs būtu jāliek aiz restēm, pēc kam atskanējis atkal šāviens un pasažiers ievaidēdamies iesteidzies vagonā, jo bijis ievainots krūtīs. Viņam sekojis laupītājs, uzkāpdams uz vagona bremzes, atvēris durvis un uzkliedzis, lai nodzēšot ugunis, ko arī kāds no pasažieriem izdarījis. Pēc kam laupītājs, uzkārdams šauteni uz pleca, ar revolveri labā un elektrisko kabatas lukturīti kreisā rokā, pie durvīm stāvēdams, uzkliedzis, lai pa vienam nākot ārā no vagona un nostājoties rindā uz dzelzceļa stigas turpat pie vagona, ko arī pasažieri izpildījuši. Ļaundaris, iznākot pasažieriem pa durvīm, elektriskas laternas gaismu stipri laidis tiem acīs, lai tos apžilbinātu. Kad visi pasažieri no vagona izkāpuši, laupītājs iegājis vagonā, kur atradies ievainotais, un tam pārmetis nepaklausīšanu, par ko tagad esot jācieš, aplaidis elektrības gaismu pa visu vagonu, acīmredzot pārliecinādamies, vai visi ir izgājuši, izkāpis no vagona, uzprasījis, kurā vagonā braucot žīdi, pēc kam vienam otram pasažierim uzprasījis, lai atdodot naudu, un pats pārmeklējis kabatas, rūpīgi novērodams, kurš, pēc ārējā izskata spriežot, varētu būt turīgāks.”
Iemūk
mežā
Kad viena vagona pasažieru pārmeklēšana bija pabeigta, laupītājs pavēlējis visiem iet atpakaļ vagonā, aiztaisījis durvis un piekodinājis nenākt ārā. Divus nākamos vagonus pārmeklējis tādā pašā kārtībā, tikai aplaupīšanu izdarījis tieši vagona durvīs pie izejas. “Laupītājs piegājis pie pasta vagona un, ar dūri sisdams pie sienas, saucis, lai pastnieks nākot ārā, jo pretējā gadījumā šaušot. Pastnieks tūdaļ nav paklausījis. Tad laupītājs piegājis pie durvīm un uzkliedzis, lai tūliņ tiekot no vagona laukā jeb viņš šaušot, un pastnieks, atstādams savu nagana sistēmas revolveri uz pasta kastītes, kā arī slēdzamo kastītes atslēgas caurumā, atstādams pēdējo neaizslēgtu, izgājis no vagona. Laupītājs tūliņ iegājis pasta vagonā, paņēmis atstāto revolveri, uzplēsis pasta kastē atrodošos naudas paketi, naudu izņēmis, bet pavadrakstus iesviedis atpakaļ kastītē.
Tajā pašā laikā jau no Daudzevas stacijas nākuši palīgi, virskonduktora un mašīnista pieaicinātie septiņi cilvēki ar ieročiem, kuri, tuvojoties notikuma vietai, šāvuši. To redzēdami, laupītāja līdzdalībnieki, kuri stāvējuši uz vakts un rezervē, sākuši svilpt un saukt no krūmājiem, lai nākot drīzāk. Izdzirdis signālus, laupītājs, teikdams: “Nu brauciet tālāk!”, iegājis mežā, un ar to viss 40 — 50 minūšu ilgais aplaupīšanas notikums izbeidzies. Neviens nezin, cik īsti laupītāju bijis, jo darbojies tikai viens.
No Daudzevas stacijas pienākušie glābēji — septiņi vīri ar stacijas priekšnieku priekšgalā — tumsas dēļ nav iedrošinājušies dzīties laupītājiem pakaļ, lai gan visiem bijuši ieroči — revolveri un medību bises. Viņi vilcienu noveduši stacijā, pēc kam steigušies ziņot policijai uz apriņķi un Jelgavu, jo vietējais Daudzevas stacijas uzraugs bijis izbraucis jau dienu agrāk apsargāt kasieri pie algu izmaksas dzelzceļniekiem. Minētā vilcienā braukuši 50 — 60 cilvēki, bet aplaupīti no tiem pavisam 17.”
Ministrs izsludina atlīdzību
Valdības vīri uz notikušo noziegumu reaģēja nekavējoties, un toreizējais iekšlietu ministrs Alfrēds Birznieks par ziņām, kas sekmētu laupītāju notveršanu, piesolījis 50 tūkstošus rubļu. Lai gan izsludināja atlīdzību un nozieguma atklāšanā iesaistīja ievērojumus spēkus, arī Rīgas labākos kriminālizmeklētājus, laupītājus atrast nesekmējās. Uz aizdomu pamata apcietināja dažus vietējos, taču trūka pierādījumu. Pēc pāris mēnešiem — 1923. gada decembrī — policija apcietināja 25 gadus veco Valles pagasta iedzīvotāju Jāni Ludvigu Celmiņu. Aizturēšanas iemesls bija Daugavpilī izdarīta zādzība. “Tas izdarījis arī laupīšanu un slepkavību Cēsu apriņķī, divas reizes izbēdzis no apcietinājuma, un to tur aizdomās par piedalīšanos vilciena aplaupīšanā pie Daudzevas stacijas,” 1923. gadā rakstīja “Jēkabpils Vēstnesis”. Taču arī šis bija šāviens ūdenī, noziedzniekam ar vilciena aplaupīšanu nebija nekādas saistības.
Laikrakstā “Latvis” 1924. gada 26. marta numurā publicēts pāris rindu, kas vēsta, ka Daudzevas vilciena aplaupītāji arestēti Krievijā un tos izdos Latvijai. Šie pāris teikumi ir pēdējā ziņa, kas publicēta saistībā ar noziegumu Daudzevā, un, šķiet, ir pārpratums, kas neatbilst patiesībai.
Izmantotie resursi: “Policijas Vēstnesis”, “Jēkabpils Vēstnesis”, “Latvis”, “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas”, “Latvijas Kareivis”. (Teksts rakstā izmantotajos citātos nav rediģēts. Saglabāts tā laika stils.)
(Turpmāk vēl.)
