Valles pagasta Taurkalnes ciemats vēl nesenā pagātnē pirms piecpadsmit gadiem bija aktīvs saimnieciskais un kultūras centrs.
Valles pagasta Taurkalnes ciemats vēl nesenā pagātnē pirms piecpadsmit gadiem bija aktīvs saimnieciskais un kultūras centrs. Dzīvība tajā kūsāt kūsāja, uz Taurkalni rāvās gan jauni, gan veci. Nu no agrākā spožuma palikušas atmiņas. Pārējais laika zoba un cilvēku roku izpostīts. Par aizgājušajiem Taurkalnes ziedu laikiem liecina vien pamestas būves un sirmie iedzīvotāji, kuriem Taurkalne joprojām ir skaistākā vieta pasaulē. Taču arī būvju un cilvēku paliek arvien mazāk.
Vēstures ratu griežot
Vēsturiski Taurkalnes vārdam ir sens skanējums. Jau 15. gadsimta rakstos minēta Taurkalne — kroņa muiža. Tā gan bija vietā, kur Taurkalne ir šodien, bet tagadējās Valles pagasta Mežmuižas teritorijā.
19. gadsimta beigās Taurkalnes vārds kļūst nozīmīgāks, jo, apvienojot vairākus tuvīnākos ciematus, izveidots Taurkalnes pagasts. Veidojas arī apdzīvota vieta, kas ir tagadējā Taurkalne. Tā top kā mežcirtēju ciems, kura pirmie iedzīvotāji mitinās nelielās barakās.
Taurkalnes pagasts saglabājas līdz 1900. gada februārim, kad to pievieno Valles pagastam. Jaunajam veidojumam atstāj Valles pagasta nosaukumu, tādu to iekļauj Jaunjelgavas apriņķī.
Tādā statusā pārciests Pirmais pasaules karš, sīvās kaujas Taurkalnes mežos, sagaidīta Latvijas neatkarības pasludināšana. 1926. gadā Valles pagasts piedzīvo jaunas pārmaiņas. To iekļauj Bauskas apriņķī un no jauna nodēvē par Taurkalnes pagastu.
1949. gadā padomju vara pagastus likvidē un Taurkalnes ciemu pievieno jaunizveidotajam Jaunjelgavas rajonam. Pēc septiņiem gadiem kārtējā reformā Jaunjelgavas rajonu likvidē. Taurkalni atkal iekļauj Bauskas rajonā.
Ilgi būt Bauskas rajona sastāvā Taurkalnei nav lemts. 1967. gadā tā kļūst par jaunā Stučkas (vēlāk Aizkraukles) rajona sastāvdaļu. 1990. gadā atjauno pagastus, un Taurkalne iekļauta Valles pagastā, kā tas reiz jau bijis. Apdzīvotās vietas, kas pa šiem gadiem no mežcirtēju ciema ar pāris koka barakām izaugusi par darbīgu centru ar dzelzceļa staciju, kokapstrādes darbnīcām un ķieģeļu dzīvojamajām mājām, nosaukums paliek nemainīgs — Taurkalne.
Nu Valles pagasts un tajā esošā Taurkalne gaida nākamo teritoriālo reformu. Kas zina, vai Taurkalne pēc tās vairs būs?
MRS periods — ziedu laiki
Bijusī kultūras pasākumu organizatore, pensionāre Rita Mazure, taurkalniete kopš 1958. gada, domā, ka Taurkalne būs arī turpmāk. Taču nekādu spožo nākotni viņa tai neparedz. Taurkalnē palikšot vienīgi pensionāri. Citiem te neesot ko darīt, jo uz vietas darba nav.
— Agrāk Taurkalnē bija aktīva saimnieciskā dzīve. Te darbojās liela zāģētava (tāda bijusi jau 20. gadsimta divdesmitajos gados — aut.), stacijā piestāja kravas un pasažieru vilcieni, — stāsta Rita Mazure. — Tas nebija nemaz tik sen — pirms gadiem desmit, kad vēl pastāvēja Jaunjelgavas mežrūpnieciskā saimniecība (MRS).
Jaunjelgavas MRS laikus taurkalnieši atceras ar nostalģiju, tie bijuši Taurkalnes ziedu laiki. Jaunjelgavas MRS Taurkalnes kokapstrādes cehs bijis viens no modernākajiem republikā. Tajā ražoja grīdas dēļus, taras dēlīšus, jumta skaidas, apmetuma skalus. Produkcija gāja no rokas, un ik pārdienu Taurkalnes staciju atstājis kravas vilciena sastāvs.
Speciāli autobusu reisi
Tad celts un būvēts, attīstīts un pilnveidots. Tolaik Taurkalnē bija savs bērnudārzs “Zemenīte”, kurp bērnus veduši pat no Aizkraukles, jo te darbojās diennakts grupiņas. Uzcelts kultūras nams, būvētas jaunas mājas. Autobusi caur Taurkalni kursējuši diendienā, izvadājot iedzīvotājus uz Bausku, Valli, Aizkraukli. Ar vilcienu varēja aizbraukt uz Krustpili, Jelgavu, tālāk uz Rīgu.
Jaunjelgavas MRS vadība pat norīkojusi speciālu autobusu, ar kuru ik rītu uz Taurkalni aizvest strādniekus — darba bija tik daudz, ka ar pašu taurkalniešu spēkiem vien nepietika.
Arī tagad caur Taurkalni ik dienu kursē divi autobusi, ar kuriem bērni var nokļūt Valles un Jaunjelgavas vidusskolā.
Privātie saimniekot nemāk
Reorganizējot Jaunjelgavas MRS, apstājās arī Taurkalnes saimnieciskā dzīve. Bet ne uz ilgu laiku — MRS vietā Taurkalnē ienāca SIA “Colla”. Ar plašu vērienu atsāka ražot dēlīšus, dibināja kontaktus ārvalstīs. Šķita, ka nu taurkalnieši dzīvos vēl labāk nekā MRS laikos. Cik ātri sākusi, tikpat ātri “Colla” savu darbību 1994. gadā beidza. Palika pat vairākus simtus tūkstošu latu parādā pašvaldībai. Izrādās, privātie Latvijā saimniekot vēl nav iemācījušies.
Pēc “Collas” kādu laiku darboties mēģināja SIA “Evita”, darbnīcās no jauna rūca kokapstrādes iekārtas. Vēl 2000. gadā SIA “Evita” kokapstrādes cehā strādāja 20 cilvēku. Līdzās darbojās arī kokogļu ražotne, kuras produkciju uzpirka Latvijā lielākā kokogļu pārstrādātājfirma “Mežrozīte” Jelgavā.
Tagad plašās darbnīcas dzelzceļa malā pamestas tukšas. Vējš vientuļi virina vaļā atstātās durvis, bet ļaudis stiepj projām visu, ko vien var panest. “Strādājot” pat trijās maiņās, laužot un plēšot to, kas vēl palicis.
Ārvalstu investīcijas iet secen
Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka reiz, pirms kādiem pieciem gadiem, par Taurkalnes darbnīcām interesējušies angļu uzņēmēji. Viņi vēlējušies darbnīcas modernizēt, izveidojot tajās lielu kokapstrādes cehu.
Ārzemnieki bijuši gatavi projektā ieguldīt 15 miljonu dolāru, piegādāt nepieciešamās iekārtas un apmācīt strādniekus. Vienīgais nosacījums — jāļauj privatizēt zeme un uz Taurkalni jābūt noasfaltētam ceļam. Par to paziņots Latvijas valdībai, bet tā palīdzību atteikusi.
Atbalstu nesaņēmuši, viņi devās meklēt citu vietu savam ceham, uzceļot to Rīgas pievārtē.
Taurkalniešiem palika vien nepiepildītas cerības un novārtā pamestas darbnīcas, kādreiz labākās Latvijā.
Jaunajiem nav perspektīvas
Iznīkstot Taurkalnes galvenajam ražošanas objektam — kokapstrādes darbnīcām, bez darba palikušie cilvēki meklē iespējas strādāt citur. Jauni cilvēki pamet Taurkalni, lai tajā nekad vairs neatgrieztos. Ciematu atstāj pat vietējie uzņēmēji, sākot darboties citās, perspektīvākās vietās (zemnieku saimniecības “Aizsili” kafejnīca, kura vēl 2000. gadā darbojās Taurkalnē, nu pārcelta uz atpūtas centru “Saskaņa” Daudzevā — aut.).
— Nav te jaunajiem ko darīt, — teic Rita Mazure. — Mēs, pensionāri, vēl varam dzīvot, jo ik mēnesi saņemam pensiju. Ko darīt jaunajiem, ja nav darba, bet ģimene jāuztur? Viņi meklē iespējas citur, un tā viens pēc otra no Taurkalnes dodas projām. Žēl, protams, bet ko lai dara? Kaut kā jau pa dzīvi jākuļas.
Bēdas slīcina točkas precē
Kuļas taurkalnieši, kā nu kurš māk. Vieni brauc peļņā uz kaimiņpagastiem, citi pārtiek no meža veltēm — sēnēm un ogām vai veic gadījuma darbus. Ir arī tādi, kuri ar dzīves problēmām tiek galā gaužām vienkārši — ar grādīgā pudeles palīdzību. Ne jau veikalā pirktu kvalitatīvu mantu, bet par nepilnu latu pie kaimiņa točkā iegādātu. Bieži vien pat uz parāda.
Točku Taurkalnē esot daudz. Pa vienai uz katriem desmit, piecpadsmit iedzīvotājiem (Taurkalnē ir apmēram 200 iedzīvotāju — aut.) sanākot. Cīnīties ar tām bezcerīgi — vietējie viens otru labi pazīst un nenododot, bet svešiniekiem točku saimnieki neuzticas.
Žēlodamies par sūro likteni, pamazām nodzeras neapzinīgākie Taurkalnes vīri, arī šejienes sievas.
Astoņdesmit vietā divas
Absurds, bet točku Taurkalnē ir vairāk nekā govju, kas laukos nereti ir vienīgais atspaids. Padomu laikā te bija kolhozs “Taurkalne” (dibināts 1950. gadā), ko vēlāk apvienoja ar citiem, izveidojot lielu saimniecību “Valle”. Tā bija slavena ar šķirnes cūku audzētavu, alus darītavu. Kolhozā bija rekordražīgas piena devējas.
— Sešdesmitajos gados Taurkalnē bija vismaz astoņdesmit govju, — stāsta Rita Mazure. — Kolhoza vairs nav, pa visu ciematu labi ja divas brūnaļas atradīsiet. Laikam cilvēkiem lopiņu nevajag.
Ēku saglabā ar grūtībām
Cilvēku skaitam sarūkot, Taurkalnē “nomira” arī citi objekti. Bērnu trūkuma dēļ slēdza bērnudārzu “Zemenīte”. Palielo ēku ar grūtībām izdevies saglabāt, algojot sargu, kurš to uzmana no vietējiem vandaļiem. Ēkā izvietota Taurkalnes bibliotēka un feldšerpunkts, kura darbinieci algo Valles pagasta padome.
Nākotnē plānots uz bijušo bērnudārzu pārcelt arī sabiedrisko pirti. Taurkalniešiem, kuriem mitekļos karstā ūdens nav, tas ir ļoti nozīmīgs objekts. Šobrīd pirts ir citā ēkā, tā trīsdesmit gadu bez remonta savu jau nokalpojusi un ir ļoti sliktā tehniskā kārtībā.
Slēdza arī patērētāju biedrības veikalu, tā ēku joprojām neizmanto. Par laimi, šī veikala vietā ir divi citi, tie pieder privātīpašniekiem.
Kultūra interesē retajam
Kultūras namu taurkalniešiem nosargāt nav izdevies, jo izdemolēts. To nodeva apsaimniekošanā vietējiem iedzīvotajiem, kuri apņēmušies rīkot kultūras pasākumus, bet čiks vien iznācis.
— Man sirds sāp, raugoties kultūras nama tukšajos logos, — saka Rita Mazure. — Cilvēkiem kultūru nevajag! Nav vajadzīgs arī kultūras nams, kurš pašu rokām celts, nu pašu rokām izdemolēts.
Reizēm kādi kultūras pasākumi Taurkalnē tomēr notiek, tad izmanto bērnudārza telpas.
Vilciena pēdējais brauciens
Dzīvi Taurkalnē vēl pelēkāku darījis uzņēmums “Latvijas dzelzceļš”. Ciemats izvietots dzelzceļa malā, un kādreiz caur Taurkalnes staciju traukuši kravas un pasažieru vilcieni. Gan pašiem ar ko aizbraukt, gan ciemiņus atvizināt.
— Stacijā dzīvība kūsāt kūsāja, — atceras Rita Mazure. — Dienā brauca vairāki pasažieru vilcieni, varējām aizbraukt uz Krustpili, Jelgavu. Arī uz Taurkalni brauca cilvēki no malu malām. Gan ogot, sēņot, gan vienkārši atpūsties. Kad pienāca vilciens, perons bija cilvēku pilns.
Pirms diviem gadiem “Latvijas dzelzceļš” pasažieru vilcienu Krustpils—Jelgava likvidēja.
Darbs nepilnam desmitam
Tagad dzelzceļa stacijā strādā vienīgi divas sievietes un mehāniķis. Viņi atbild par kustības drošību. Vēl pieci vīri strādā uz dzelzceļa — veic sīkus remontdarbus, pārbauda sliežu tehnisko kārtību. Dzelzceļš ir lielākā darbavieta Taurkalnē.
— Es Taurkalnē dzīvoju deviņus gadus, visu šo laiku strādāju stacijā, — stāsta Astrīda Strazdiņa, Taurkalnes dzelzceļa stacijas dežurante. — Te lieliski novērot, kā dzīvo taurkalnieši, kā mainījusies dzīve šajā pusē. Žēl, bet paliek arvien sliktāk. Kamēr darbojās kokapstrādes cehs, kursēja pasažieru vilcieni, bija labi. Nu ar katru gadu Taurkalne kļūst pamestāka un klusāka.
Tomēr uz citurieni dzīvot Astrīda Strazdiņa pārcelties negribētu. Taurkalnē pierasts, te ir darbs.
Rīdziniece laukos jūtas labi
Projām no Taurkalnes nekad nedotos arī Larisa Jadzeviča. Viņa tikai pirms trim gadiem dzīvi Rīgā nomainījusi ar mežu ieskauto Taurkalni. Kopš tā laika mazo ciematu iemīlējusi un jūt, ka te ir viņas īstā vieta.
— Es vēlējos būt pie dabas, Rīgas trokšņainās ielas man nepatika, — stāsta Larisa Jadzeviča. — Taurkalne tobrīd šķita piemērotākā vieta — visapkārt mežs, lauku klusums un laba satiksme ar Rīgu. Taču nu no labās satiksmes palikušas tikai atmiņas. Nav ne vilciena, ne labu autobusu. Tomēr man te patīk, projām doties negrasos.
Larisai Jadzevičai vienīgi žēl, ka Taurkalnē nav kultūras nama un kinoteātra.
Pasts — dzīvības artērija
Ceļu uz Taurkalni ir dienu mēro jaunjelgaviete Aina Lejiņa. Viņa jau trīs gadu desmitus strādā Taurkalnes pasta nodaļā, kur dzīvība nerimst ne mirkli.
— Cilvēkiem pasts ir ļoti vajadzīgs, — stāsta Aina Lejiņa. — Viņi abonē laikrakstus, žurnālus. Iecienītākā avīze ir “Staburags”, daudzi lasa arī “Lauku Avīzi”. Pastā iedzīvotāji kārto dažādus maksājumus, jo bankas Taurkalnē nav.
Par pašu Taurkalni Lejiņas kundze teic, ka viņai tās žēl.
— Vieta ļoti skaista, bet ko līdz skaistums, ja saimnieciskās aktivitātes apstājušās, — tā Aina Lejiņa.
Nākotni redz cerīgu
Šodien, iebraucot Taurkalnē, šķiet, ka esam nonākuši pamestā ciematā. Visapkārt klusums, ielās nemana cilvēkus, vien no māju skursteņiem stiepjas dūmu strūkliņas. Miers un klusums, līdz to iztraucē policijas automašīna — kārtējā aizdomīgu subjektu pārbaude.
— Miers ir mānīgs. Taurkalnē cilvēki ir! — teic Valles pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis. — Par šo vietu arvien vairāk interesējas pilsētnieki, kuri vēlas Taurkalnē iegādāties nekustamo īpašumu. Arī pašvaldībai ir idejas, kā Taurkalnē atgriezt dzīvību. Iespējams, domāsim par atpūtas centra izveidi. Šī vieta no zemes nepazudīs!
***
FAKTS.
Taurkalnes ciematā un tā apkārtnē ir apmēram divsimt iedzīvotāju. Te darbojas divi veikali, feldšerpunkts, pasts un bibliotēka. Ir sabiedriskā pirts.
