Cik grūti ir turēt roku uz dzīves pulsa! Tas taču nav prāta darbs — vienā laikā “salikt” Eirovīzijas konkursu ar pasaules čempionātu hokejā. Es no otrdienas jūtos kā salauzta. Kad todien noskatījos mūsējo spēli ar itāļiem, gavilēm daudz laika nebija, jo bija taču jāvēro “Eirovīzijas” dziesmu konkursa pirmais pusfināls. Kad uzstājās austrāliete, man kļuva skaidrs, ka mana vizuālā uztvere absolūti novirzījusies no Eirovīzijas takas. Domāju, viņa dzied par lidojumu uz raganu sabatu un viņai šķēršļus liek melnās raganas, izrādās, viņa izdzied emocijas, ko piedzīvojusi pēc sava bērna laišanas pasaulē. Kad dziedāja islandiešu grupa, skrēju dzert sirds drapes — tāds šausmoņu bars ārdījās pa skatuvi, šķita, esam pieslēgušies kādai nezināmai planētai. Un kādi viņiem tērpi! Mana vecāmāte teiktu: “Ak, zemīt, atveries!” Sastīpoti kā mucas, un lāgā nevarēja saprast, kur sievišķi, kur vīrišķi. Bet tad vēl nāca portugāļi, tie taču nebija labāki, nu galīgi jocīgi. Trakākais, ka man Eirovīzija nebeidzās ar rezultātu paziņošanu, bet turpinājās visu nakti — sapņos rādījās visādi monstri un aicināja padziedāt kopā. Vakar otro pusfinālu neskatījos, jo sapratu — man līdz Eirovīzijai vēl augt un augt. Taupu sevi rītdienas finālam. Baldriāna pilienus jau nopirku.
