Traģikomiska situācija nesen piedzīvota, kad Latvijā viesojās Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks. Tiekoties ar simtlatu stipendiju saņēmējiem, kuri strādāja, lai iznīcinātu latvāņus, viņš sapratis, ka šie cilvēki simts latu saņem dienā, nevis mēnesī.
Visinteresantākā gan tajā brīdī bija cilvēku reakcija — Pasaules Bankas prezidents jutās izbrīnīts, bet Latvijas ierēdņu pavadošā svīta par to pasmējās kā par labu joku. Acīmredzot mūsu aizdevējiem nav nekāda priekšstata par situāciju Latvijā. Tajā pašā laikā ir tikai ieteikumi — samazināt un taupīt. Vai vairāk vēl ir iespējams? Arī Pasaules Bankas vadītājs Baltijas valstīs Pīters Herolds Latvijas Radio atzina, ka vislielākās iespējas rast jaunus ietaupījumus saskatītas tieši sociālajā budžetā, īpaši pensiju izmaksās. Tās pēdējos gados augušas par strauju. Pēc viņa teiktā, jānogriež tikai tauki, neaiztiekot muskuļus. Salīdzinājums pilnīgi nevietā, jo “tauki” noteikti nav jāmeklē šajā sociālajā slānī. Tur palikuši vienīgi “muskuļi”… Ja vēl tos “apgriezīs”, tad cilvēkam vairs nav nekādu cerību izdzīvot, bet visskumjākais — ticības kaut kādam taisnīgumam. Laikraksts “Staburags”jau vairākkārt rakstījis par šo tēmu. Šai medaļai ir divas puses, jo ne visi “simtlatnieki” strādā godprātīgi. Tomēr visus nevar likt “vienā maisā”. Kā atzina viens no sporta sektorā strādājošajiem tepat Aizkraukles reģionā, tā ir iespēja, kas jāizmanto. Ja visu labiekārtošanas darbu veikšanai vajadzētu algot firmas, neko nevarētu paveikt. Arī “simtlatnieku” vidū ir labi speciālisti, kuri spiesti strādāt par šādu niecīgu summu, jo pašlaik darbu nevar atrast. Tāpēc ir skumji, ka Latvijas ierēdņi, kuri pavadīja šajā vizītē Pasaules Bankas prezidentu, šo faktu uztver tik pašsaprotami, it kā simts latu mēnesī būtu nez kāda balva. Laikam domāja palepoties citu acīs ar šo atbalsta programmu. Krīzes apstākļos, iespējams, arī tā ir nauda un atspaids, tomēr — cik ilgi mēs varam dzīvot tādā pārliecībā? Tagad bieži atminos to laiku, ko dēvēja par “treknajiem” gadiem. Ja paklausās — visi cilvēki Latvijā tolaik dzīvoja pilnīgā pārticībā. Nu, nebija tā! Vienmēr kāds saņēma tik maz, ka nav bijis iespējams izdzīvot. Mani allaž pārsteidza tas, ka valsts uzņēmumā kāds mēnesī var saņemt tūkstošus, bet cits — minimālo algu. Nekas šajā ziņā nemainās arī tagad.
