Šīs nedēļas vidū Latviju šokēja Līvānu 1. vidusskolas 4. klases skolēna Rolanda pēkšņā nāve. Sporta stundas beigās pēc skrējiena apkārt skolai viņš, sajutis sāpes sirdī, apsēdās un vairs nepiecēlās. Ne piesteigusies skolotāja, nedz ārstu brigāde, kura ieradās divu minūšu laikā pēc izsaukuma, palīdzēt vairs nevarēja.
Ārste, kura par Rolanda slimību bija informēta, komentējot šo gadījumu, teic, ka tas varēja notikt arī citā laikā, citā vietā. Zēnam bija iedzimta sirdskaite, un no sporta nodarbībām viņš regulāri tika atbrīvots. Mācību gada sākumā kārtējais atbrīvojums nebija izsniegts. Lai arī sporta skolotāja zināja par zēna veselības problēmām, piedalīties nodarbībā viņa neliedza.
Vairāku apstākļu sakritības rezultātā — traģisks iznākums. Ja tic tam, ka mūsu dzīves ierakstītas lielajā likteņgrāmatā, varbūt Rolanda īsā dzīve bija veltīta tam, lai līdzīgi gadījumi neatkārtotos. Varbūt tā būs atgādinājums atbildīgajām iestādēm pārskatīt noteikumus, pēc kādiem organizē skolēnu veselības pārbaudes, un kā pareizi rīkoties ar to rezultātiem.
Kāda sporta skolotāja no Aizkraukles puses komentējot šo gadījumu, teic, ka labāk lieku reizi noticēt skolēnam, kurš varbūt tajā brīdī izliekas, ka viņam sāp vēders, nevis ignorēt un likt piedalīties nodarbībās. Vainot skolotāju par to, ka viņa būtu nodarbinājusi bērnus ar pārlieku lielu slodzi arī nevajadzētu. Pēc izglītības programmas 4. klases skolēniem nodarbībās paredzētas vieglas spēles, īpaši ja tās ir vienas no pirmajām mācību gada nodarbībām.
Zinot, ka trīs gadus pēc kārtas zēnam atbrīvojums no sporta stundām bijis, sākoties jaunajam mācību gadam, pareizāk būtu bijis pieprasīt ārsta atzinumu par viņa veselību no bērna vecākiem.
Iespējams, šis gadījums būs kā lūzuma punkts, lai kaut ko uzlabotu, pilnveidotu, līdzīgi kā ar brīdinājuma zīmēm ceļa bīstamajos posmos. Vispirms jānotiek avārijai, kādam jāzaudē dzīvība, lai šo posmu ievērotu un novietotu brīdinājuma zīmes ātruma samazināšanai. Vai vienmēr kādam jāziedo dzīvība, lai citi varētu dzīvot drošāk?
