Šogad manu virtuvi nosacīti var uzskatīt par nelielu pārtikas ražotni. Es jau laikus gatavojos krīzei, kura būšot pēc dažiem gadiem. Tad sēdēšu pagrabā un tik ēdīšu savus konservus, kamēr citi žēlosies, ka nekam citam neatliek naudas. Viegli jau man nav nākotnes rūpala sagatavošanā — brīžiem sanāk pavisam greizi. Tas tāpēc, ka esmu atvērta inovācijai (tas nozīmē — jaunumiem, man tā patīk šis vārds, jo ļoti smalki izklausās). Katru gadu izmēģinu kādas jaunas receptes. Viendien man Rozālija atsūtīja tāāādu recepti, ka es tai pat devu savu nosaukumu — lustīgā recepte. Tā ir ļoti vienkārša — ābolus savāra kopā ar rumā mērcētām rozīnēm. Taču viņa receptē nebija uzrakstījusi, cik daudz ruma vajag. Es nopirku lielo pudeli un visā tās saturā iemērcu rozīnes.
Pēc pusstundas tās nokāsu, bet radās neliela problēma ar rumu. Tādu mantu taču nevar liet ārā! Pagaršoju vienu glāzīti. Tik labi kļuva. Vairs nekādu problēmu. Tiešām laba recepte.
Savukārt vakar vārīju tomātu aso marmelādi. Receptē nepieciešams pievienot četrus asos piparus, tā arī izdarīju. Vai tad man ienāca prātā, ka rokas jānomazgā? Ieberzēju acī un degunā piparu stiprumu. Pēkšņi tik jocīgi kļuva, sākumā neaptvēru, kas ar mani notiek, kāpēc viss svilst, domāju, pienākusi pēdējā stundiņa, bet man netīras kājas, jo basām staigāju, un vecā kleita mugurā. Ātri skrēju mazgāt kājas, pārģērbos un saucu Indriķi, lai atnes baltās kurpes, ja jau situsi pēdējā stundiņa, tad vismaz smukai un ar godu aiziet. Gaidīju, kad paliks vēl sliktāk, lai var izsaukt “ātros”. Bet palika labāk. Tikai tad konstatēju, ka vainojami bija asie pipari. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Izabella
