Brīnumvēstule, kas iedvesmo
Kad nesen pie paziņām viesojos Zaķumuižā, mājas saimniece Ilgas kundze, itin sparīga pensionāre, kā lielu dārgumu man iedeva lapu, uz kuras nodrukāts raksts “Kā tas ir — būt vecai?”. Tās autore — amerikāniete Fillisa Šlosberga.
Ilgas kundze pastāstīja, ka nesen bijusi bibliotēkā uz Dzejas dienu pasākumu. Sanākušie — pārsvarā cilvēki gados, kuriem nav zudusi interese par dzīvi un kuri aktīvi iesaistās visos kultūras pasākumos. Pirms pasākuma viena no apmeklētājām katram atnākušajam iedevusi šo rakstu, ko bibliotekāre bija nokopējusi. Un noticis brīnums — lai gan bibliotēkā bijusi sirsnīga atmosfēra, tā kļuvusi vēl omulīgāka, jautrāka, visi kļuvuši it kā jaunāki, jo raksts rosinājis paskatīties uz vecumu no cita skatpunkta.
Jāatzīst, arī man šis raksts raisīja veselu gūzmu pozitīvu sajūtu. To pašu izjuta arī mani draugi un paziņas. Diemžēl par autori internetā neko neatradu, tāpēc sazinājos ar kundzi, kura šo rakstu dzejas pasākumā bija izplatījusi, un secināju: “Cik tā pasaule tomēr maza!” Izrādās, šo rakstu laikrakstā “Argumenti i Fakti” pamanījusi mūsu novadniece no Stukmaņu puses Māra Ķimeniece, kura tagad ir pensionāre un dzīvesvietu radusi Stopiņu novadā. Patiesībā tā bija vēstule, ko populārajam žurnālistam Vladimiram Pozneram savulaik rakstījusi amerikāņu pensionāre Fillisa Šlosberga. Māras kundzei šī vēstule tā iepatikusies, ka viņa to tulkojusi no krievu valodas un padalījusies ar pasākuma dalībniekiem.
Ceram, ka tā būs iepriecinājums arī mūsu lasītājām.
Kā tas ir — būt vecai?
“Nesen kāda jauna būtne man jautāja — kā ir būt vecai? Es nedaudz apjuku, jo neuzskatu sevi par vecu.
Vecums, nolēmu es, ir dāvana. Šodien es pirmoreiz dzīvē esmu kļuvusi par cilvēku, kāda vienmēr esmu vēlējusies būt. Nē, runa nav par manu ķermeni, protams. Reizēm šis ķermenis raisa manī vilšanos — krunkas, maisiņi zem acīm, pleķi uz ādas, nokāries dibens. Bieži mani šokē vecene, kura iemājojusi manā spogulī, bet es to ilgi nepārdzīvoju.
Es nekad nepiekristu samainīt manus brīnumainos draugus, savu brīnišķīgo dzīvi, savu cienījamo ģimeni pret mazāku daudzumu sirmo matu un pret plakanu, savāktu vēderu. Kļūstot vecākai, esmu kļuvusi pret sevi labsirdīgāka, mazāk kritiska. Esmu kļuvusi sev draugs. Es sev nepārmetu to, ka esmu apēdusi lieku cepumiņu, to, ka neesmu saklājusi gultu, to, ka esmu nopirkusi šo idiotisko ķirzaku, kura man nav absolūti nepieciešama, bet kura iedod tādu avantūristisku nokrāsu manam dārzam.
Man ir tiesības pārēsties, nenovākt aiz sevis traukus, būt ekstravagantai.
Esmu bijusi lieciniece tam, ka daudzi, pārāk daudzi dārgi draugi atstājuši šo pasauli, vēl nesapratuši, vēl neizjutuši šo lielo brīvību, ko dāvina vecums.
Kāda kuram daļa, ja es lasu līdz 4 rītā un guļu līdz pusdienai? Es pati ar sevi dejoju, klausoties brīnišķīgas 50. gadu melodijas, un, ja man kādreiz gribas paraudāt par aizgājušo mīlestību, nu ko — paraudu.
Es pastaigāšos pa pludmali peldkostīmā, kurš tik tikko notur izplūdušo ķermeni. Ja sagribēšu, iekritīšu viļņos, neskatoties uz žēluma pilnajiem, bikini apģērbtiem (izģērbtiem) jauno būtņu skatiem. Viņi arī novecos.
Dažreiz es mēdzu būt aizmāršīga. Starp citu, ne viss dzīvē ir pelnījis, lai to atcerētos — svarīgāko es atceros.
Protams, šo gadu laikā mana sirds bijusi salauzta ne reizi vien. Kā var nesalūzt sirds, ja esi pazaudējis mīļoto vai kad cieš bērns, vai pat tad, kad mīļo suni notriec mašīna.
Bet salauzta sirds jau ir mūsu spēka, mūsu sapratnes, mūsu līdzcietības avots.
Sirds, kura nekad nav bijusi salauzta, sterila un tīra, nekad neuzzinās nepilnību prieku.
Liktenis ir svētījis mani, dodot man iespēju nodzīvot līdz sirmiem matiem, līdz laikam, kad mani jauneklīgie smiekli uz visiem laikiem atspoguļojas dziļās vagās manā sejā. Jo cik daudz ļaužu nekad nav smējušies, nomiruši agrāk, pirms viņu mati kļuvuši sudrabaini.
Es spēju pateikt absolūtu “nē”. Es varu pateikt absolūtu “jā”. Jo kļūstu vecāka, jo vieglāk ir būt patiesai. Es mazāk domāju par to, ko citi domā par mani. Es vairāk sevī nešaubos, es pat esmu nopelnījusi tiesības kļūdīties.
Vecums ir atbrīvojis mani. Man patīk tas cilvēks, par kādu esmu kļuvusi. Es nedzīvošu mūžīgi, bet, kamēr esmu šeit, es netērēšu laiku pārdzīvojumiem par to, kas būtu varējis notikt, bet nenotika. Es nepārdzīvošu par to, kas vēl varētu notikt.
…un es ēdīšu saldo pusdienās katru man Dieva doto dienu.” ◆
