Šovasar tā pa īstam atgriezos savā bērnības zemē — Klintaines Stukmaņos, kur brīnišķīgā vietā Daugavas malā kalnā ir mana vecvectēva celtā māja. Esmu tur pavadījusi pirmos piecus dzīves gadus un pēc tam atgriezusies katru vasaru līdz pusaudžu vecumam. Tad jau radās citas intereses un aizbraukt uz laukiem tik bieži vairs nebija laika.
Šogad nācās uzņemties rūpes par savu senču sētu, un esmu par to ļoti priecīga. Lauki — tā ir mana meditācija. Kad darbā pie rakstāmgalda un datora pavadītas garas stundas, tad nopļaut zālīti pushektāra vai hektāra platībā ir bauda, nevis slogs. Tā ir bauda plānot un domāt, kur iestādīt jaunu ābelīti, kur aveņu stādu. Ir milzīgs gandarījums redzēt, kā ar katru dienu apkārtne top sakoptāka. Esmu laimīga, ka mani bērni gandrīz visu vasaru varēja basām kājiņām skraidīt pa lauku un klusu vērot, kā ābeļdārzā ēd stirnas. Tas bija laiks, ko kopā pavadījām ciešā saskaņā ar dabu, bez datoriem un televizora. Un tā visa nepietrūka.
Rudenī, atgriežoties pilsētā, mūs atkal pārņēma modernās tehnoloģijas, taču tagad, ziemas vakaros, man ir laiks pasapņot un kalt plānus, kā baudīšu un izdzīvošu nākamo vasaru.
Manas mammas māsa ir uzrakstījusi arī mūsu dzimtas stāstu, ko glabāju kā svarīgu vēstures liecību. Kad manas meitas paaugsies, noteiktu došu to izlasīt arī viņām. Manuprāt, ikvienam ir svarīgi apzināties, no kurienes nākam, kas ir mūsu senči, kādi viņi bijuši, kā dzīvojuši. Svarīgi kopt savu zemi, lai arī tas ir tikai mazs pleķītis kādā attālā pagasta nostūrī. Tas rada saikni ar vietu, kur dzīvojam, rada piederības izjūtu pagastam, novadam, Latvijai. Tas jau ir tas mūsu patriotisms un dzimtenes mīlestība, kura ne vienmēr jāpauž skaļi. Savu zemi, mājas un tautu varam mīlēt arī tā, un tas mums jāieaudzina arī mūsu bērnos.
