Gandrīz katru dienu laikrakstos lasām par kārtējo nelaimes gadījumu, kurā cietuši bērni.
Gandrīz katru dienu laikrakstos lasām par kārtējo nelaimes gadījumu, kurā cietuši bērni. Kāds noslīcis, nogalināts, pazudis bez vēsts, ar automašīnu notriekts, nežēlīgi piekauts vai atrasts, badā mērdēts… Arī tad, ja tas notiek ar svešiem cilvēkiem, daļēji par to esam atbildīgi mēs visi.
Sabiedriskā organizācija “Glābiet bērnus!”, šopavasar veicot aptauju, kurā piedalījās 1400 bērnu, paziņojusi šokējošus aptaujas rezultātus. Pēc pašu bērnu atbildēm, 52 procenti bērnu Latvijā saņem par maz ēdiena, 44 procentiem trūkst apkures, elektrības un higiēnas preču. 52 procentiem bērnu nav vajadzīgo medikamentu, 53 procentiem nepietiek mācību līdzekļu, 63 procentiem aptaujāto bērnu nav iespējas piedalīties dažādos pasākumos. 63 procentiem bērnu nav arī piemērota apģērba, bet 51 procents bērnu jūtas pazemoti dažādu sociālu iemeslu dēļ. Rezultāti ir līdzīgi kā nabadzīgajās Āfrikas valstīs…
Šis ziņojums ir iesniegts arī Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO). Tās pārstāvji maija sākumā gatavi uzklausīt, kas Latvijas valdībai sakāms, komentējot šī pētījuma rezultātus. Vai tiešām vairāk nekā puse aptaujāto bērnu dzīvo pusbadā, bez zālēm, elektrības un apkures? Speciālisti jau paziņojuši, ka, pierādot bērnu zemo dzīves līmeni, latvieši tādējādi cer viegli tikt pie naudas.
Iespējams, aptaujā tādi bērni izvēlēti, lai sasniegtu mērķi — organizācija “Glābiet bērnus!” iegūtu finansējumu projektiem. Negribētos gan ticēt, ka tas darīts apzināti un tikai materiālās ieinteresētības dēļ.
Ja ikviens no mums izstaigātu savas pilsētas vai pagasta ielas, ieskatītos pa dzīvojamo māju durvīm, aina nebūtu iepriecinoša. Domāju, katrs pazīst kādu ģimeni, kur bērniem trūkst ēdiena, nepietiek apģērba, nav rotaļlietu un viņi klīst ielās. Nojaušam arī to, kurās ģimenēs “nepaklausīgos” bērnus iekausta. Tas uz mums it kā neattiecas, kamēr avīzē izlasām, ka no vardarbības atkal cietis kāds bērns. Zinu sajūtu, kāda ir, ja, pērkot savam bērnam saldējumu, rindā aiz tevis stāv trīsgadīgs puika ar maisiņu, no kura rēgojas tukšu alus pudeļu kakli. Allaž domāju par to, cik daudz tādu ir? Ko cenšamies ieraudzīt, pirms uzzinām, ka atkal aprāvusies trausla dzīvība? Tas taču uz mums it kā neattiecas.
