Profesionālisms pret amatierismu. Kurš kuru šogad uzvarēja? Politikā profesionālis televizoru meistars pierādīja, ka nevar būt prezidents amatieris. Viņa vizītes laikā Daudzesē, Staburagā man ausis svila viņa vietā. Kauns par tādu valsts galveno amatpersonu.
Toties “Ūsiņdienu” teātru festivālā Aizkrauklē amatieri no Ozolniekiem nospēlēja perfektu “Kreiso pagriezienu”. Jāatzīst, ka šogad daudzas lugas profesionāļu sniegumā lielajos Rīgas teātros bija ar lielu haltūras devu, lai gan liela skatītāju daļa labpatikā sita plaukstas un sauca: “Dodiet tik vēl!”. Lai neaizrītos ar šo klīsteri, izdevās aizbraukt ar prāmi uz Stokholmu. Tā bija viena perfekta diena šaurajās vecpilsētas ielās, piepildītās ar mūziku un strūklaku čalām.
Mūzika un deja pavadīja mani visu vasaru, un īstu baudījumu saņēmu arī Koknesē — folkloras festivālā “Baltica”. Tautas mākslinieki no Ukrainas, Itālijas, mūsu tautieši no Luksemburgas, degsme, dzirkstošas melodijas aizrāva elpu. Un atkal tie bija amatieri, cilvēki, kuru pamatdarbs nebūt nav muzicēšana. Bet profesionāļi vāc naudu, muzicējot baznīcās. Skumji. Turklāt viņu sniegums bija vēss. Uzspēlētas emocijas, pielipināti smaidi. Diemžēl liela daļa klausītāju to nejūt.
Liekulība sabiedrībā, īpaši gada nogalē, dzirkstī visā tās greznumā. Pēkšņi kļūstam labestīgi, palīdzēt griboši, atceramies par tiem, kuriem ikdienā grūti, it kā viņi citās gada dienās bijuši neredzami. Bet, lai viņus pamanītu, cilvēkam jāspēj domāt. Savukārt domāšanu veicina grāmatu lasīšana. Nākamajā gadā vēlu katram kļūt redzošākam, dzirdošākam, iejūtīgākam un izlasīt labi daudz gudru grāmatu.
