“Kā cilvēks var tik daudz paspēt?” bieži jautā tie, kuri darbojas līdzās pilskalnietei Lidijai Ozoliņai. Tā ir viena no viņas “valodām”, kas dara bagātākus apkārtējos un dod gandarījumu pašai.
“Kā cilvēks var tik daudz paspēt?” bieži jautā tie, kuri darbojas līdzās pilskalnietei Lidijai Ozoliņai. Tā ir viena no viņas “valodām”, kas dara bagātākus apkārtējos un dod gandarījumu pašai.
Augstāk nekā manta
— Esat dzimusi, augusi Pilskalnē?
— Esmu gan, un agrāk teica “Pilkalne”, nevis Pilskalne. Te ir pavadīta bērnība kopā ar diviem brāļiem, māsu un kaimiņbērniem. Abi vecāki bija strādnieki, tēvs — brigadieris. Tiku audzināta bez pēršanas, kaut gan atceros, ka viens pēriens bija par to, ka nogriezu bārkstis seģenei. Zināju, ka vecāki vienmēr būs mājās. Jau bērnībā man bija savi pienākumi, tos ieaudzināja vecmamma. Izglītība vecākiem bija pirmajā vietā, augstāk nekā manta, tāpēc arī pati zināšanas vērtēju ļoti augstu, jo tā ir vērtība, ko nevar nozagt. Pēc Neretas vidusskolas beigšanas sāku strādāt pagasta bibliotēkā, un tā es te paliku.
— Kādēļ izvēlējāties studēt bibliotēkzinības?
— Biju slimīgs bērns, meklēju atbilstošu profesiju. Vidusskolā skolotāja ieteica mācīties par bibliotekāri. Apdomāju, tas derēja, jo patika grāmatas, domraksti, reti kad saņēmu mazāk par četrinieku.
— Un kā kļuvāt skolotāja?
— Ja tā padomā, par skolotāju gribēju kļūt jau tad, kad biju skolniece, bet sapratu, ka neesmu piemērota, šķita, ka skolotājam ir jābūt skaistam, izskatīgam un visās jomās apdāvinātam. Biju pārliecināta, ka pat mājas dzīve viņiem ir savādāka nekā citiem. Vienreiz skolas ekskursijā gan sapratu, ka skolotājs ir tāds pats cilvēks kā es — mazliet grēcīgs. Kaut gan bērni pieprasa, lai skolotājs būtu gandrīz vai perfekts: nedrīkst melot, ja sabar netaisnīgi, jāprot attaisnoties, skolotājs nedrīkst lietot alkoholu. Kādās bērēs bērni bija redzējuši, ka skolotāja pēc vainaga nolikšanas izdzer glāzīti. Bērni bija sašutuši, viņi nesaprot, ka viena glāze nav alkoholisms.
Bija laiks, kad Pilskalnes skolā nebija vēstures skolotāja, tad vienu dienu man teica: “Tev rīt jāiet stundā!”. Atteicu, ka neesmu piemērota, ka sabojāšu bērnus. Viņi argumentēja: ja jau strādā bibliotēkā, tad būs labi. Uz laiku — piekritu. Klasē atklāti pateicu, ka vēsturi mācu pirmo reizi, mācījāmies kopā, bet tagad jau ir divpadsmitā ziema, kopš mācu vēsturi.
Iepatīkas tas, ko dara
— Vēsture ir diezgan smags mācību priekšmets.
— Jā, ir smags. Visgrūtāk ir izprast vēstures notikumu saistību, secību, kad viens notikums izraisa nākamo. Es dzīvoju pēc principa: ja nevari darīt to, kas tev patīk, tad lai tev iepatīkas tas, ko tu dari. Gadu no gada viss tiek atkārtots, tas “iesēžas” atmiņā. Nezinu, kas man tas par “aparātu”, bet es izjūtu vēsturi. Tā paplašina redzesloku, rodas tolerance — mēs nevaram pasauli padarīt par tādu, kādu mēs gribam, tā ir jāpieņem tāda, kāda ir. Bet tajā pašā laikā nedrīkst uz to visu noraudzīties vienaldzīgi, ir jāiejaucas un jāpasaka savs “jā” vai “nē”.
— Vai bieži iejaucaties notikumos?
— Tad, kad man sirds ir pilna, ņemu rokā spalvaskātu un rakstu pārdomas. Bija laiks, kad strādāju par partijas sekretāri, un partijas sekretārs būtībā bija tāds kā mācītājs. Atnāk sieva pažēloties par vīru, saucam vīru “uz paklāja”. Ja traktorists nogrēkojās, rāja partijas sekretāri. Mani aicināja uz sapulci un izteica rājienu, ka neesmu izaudzinājusi labu komjaunieti. Tajā brīdī sarunāju tādas lietas, ka mani varēja padzīt no darba un ne tikai. Bet pirmo reizi mūžā man izmaksāja 30 rubļu prēmiju par aktīvu dzīves pozīciju.
Leiputrijas nav
— Jūs kā vēsturniece vairāk ticat liktenim vai likumsakarībām?
— Likumsakarībām. Viss ir paša rokās, liels vai mazs darbs, bet tas jāizdara līdz galam. Leiputrijas nav un nekad nebūs. Nevajag pašam sevi par daudz lutināt un stāvēt dīkā. Kā cilvēkam var būt garlaicīgi? To es nevaru saprast. Ja nevaru zemi rakt, tad lasu grāmatas, adu vai tamborēju.
— Jums nekad nav garlaicīgi?
— Nekad! Daru to, kas patīk, un to, kas jādara, un arī to, ko vajag, lai arī nepatīk. Piespiežos, un ar laiku iepatīkas. Arī mazpulks sākumā bija pienākums, tagad jau vaļasprieks.
— Tiešām vaļasprieks?
— Jā, citādi nevar būt, jo šajā procesā esmu ierauta iekšā augu gadu. Ziemā ir tāds kā brīvlaiks, piedalāmies nelielos konkursiņos. Pavasarī katrs izvēlas, ko darīs vasarā, rakstām pieteikumus. Strādāju ar katru individuāli, to nevar darīt barā. Īstais darba laiks sākas vasarā un beidzas ar rudens skatēm skolā, rajonā, valstī. Ir vajadzīga liela audzēkņu apņēmība, katrā starpbrīdī un pēc stundām bērni ir klāt ar jautājumiem. Viņiem ir jāpalīdz gan dienu, gan nakti, gan atvaļinājumā, gan brīvdienās. Es nevaru bērniem atteikt, esmu atradusi ar viņiem kopīgu valodu. Darbs piespiež iemīlēt dabu, iepazīt citus un ieaudzināt pienākuma apziņu. Daudziem pietrūkst mīlestības, viņi atnāk un pieglaužas. Viens puika šoruden teica, ka viņš gribētu, lai viņa mamma ar viņu tā parunā.
— Kā jūs atpūšaties?
— Pārstrādājusies neesmu. Grūtāk bija tad, kad mācījos vēsturniekos, tad “pieķēru” arī nakts stundas klāt. Jo vairāk tev darbiņu, jo vairāk ir iespējams izdarīt. To, ko nevaru paspēt skolā, paņemu līdzi uz mājām. Kad gribu atpūsties, palasu grāmatas. Vasarā ieskrienu dārzā paravēt puķes. Es atpūšos dabā, tur ir klusums, koki, puķes, putni. Tas viss man palīdz atgūt enerģiju. Kad ir garīgs pagurums, ko izjūtu fiziski, braucu uz kapiem.
Cita filozofija
— Vai ir kaut kas tāds, ko vēl gribat sasniegt, iemācīties, apgūt?
— Man jau gribas teikt: ko tad vairs! Agrāk nesapratu tos cilvēkus, kuri runāja par nāvi, tagad sāku visu uztvert filozofiski, acīmredzot esmu citā attīstības pakāpē. Tagad ir bail no bezdarba. Nevis tāpēc, ka izglītība man neļautu atrast darbu, bet tāpēc, ka darba var nebūt te. Iedzīvotāju skaits ļoti samazinās. Agrāk skolu beidza divdesmit bērnu, tagad — septiņi, bet vietā atnāk divi. Pagasts noveco, un vai reģionālā reforma radīs pārmaiņas, grūti pateikt. Man šķiet, ka pagastam ir grūti uzturēt skolu, tāpēc par nākotnes plāniem neko negribu teikt. Patiktu strādāt kā pētniecei, zinātniecei, rakņāties arhīvos vai strādāt muzejā.
— Dzīvojat divatā ar māti?
— Jā, un mēs labi sadzīvojam. Vienai prāts, otrai vairāk spēka, varam kalnus gāzt. Ciemos bieži brauc māsas un brāļa bērni, tad es jūtos kā mazpulka vadītāja arī mājās. Te ir plašums, sniegs, daba, klusums. Te var skriet, kliegt un lēkt, un neviens neko neteiks. Ziemassvētkos mums ir jauka tradīcija: visi bērni raksta vēstules rūķiem par to, kādu dāvanu gribētu saņemt. Vēstules un cienastu zaķiem — burkānus — nesam uz mežu, atstājam uz celma. Un beigās ir tā, kā bērni rakstīja. Vienreiz aizmirsu par vēstulēm, gājām vēlāk skatīties, un tās bija pielipušas pie celma, slapjas. Bija liela raudāšana…
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Tapiņa, kas aizbāž visus caurumus. Ja nopietni, sevi vērtēt ir visgrūtāk. Man dzīvē ir bijis tā, ka darbs pats mani atrod, nekad to neesmu meklējusi. Kādreiz šķita, ka es neko nemāku, bet izrādās, ka cilvēks var daudz. Studējot iemācījos vērtēt, domāt, toleranti izturēties pret citiem. Kaut gan — esmu ar asu mēli un šerpa, ja mani nokaitina. Lai kur es ietu, man visur viss ir jāmācās.
***
Citi par Lidiju Ozoliņu
Rasma Strode, Pilskalnes bibliotēkas vadītāja:
— Lidija ir ļoti izpalīdzīga un vienkārši labs cilvēks. Viņa nekad neatsaka kādam palīdzēt. Ja ko jautāsi, viņa sniegs konsultāciju un vienmēr atbildēs. Lidiju mīl bērni, un viņa mīl bērnus, to viņa ir pierādījusi ar savu darbu.
Biruta Grīslīte, Pilskalnes pagasta padomes sekretāre:
— Par Lidiju var teikt daudz laba. Cilvēki viņai uzticas, viņa varētu būt pat sociālā darbiniece vai psiholoģe. Pateicīgi esam par to, ka viņa ļoti cītīgi darbojas ar mazpulcēniem. Bērniem un pagastam tas nozīmē daudz. Pilskalnes cilvēki pagājušajā gadā izvirzīja viņu Goda pilsones nosaukumam.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Lidija Ozoliņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1954. gada 2. novembris, Pilskalnes pagasts, “Kupči”.
IZGLĪTĪBA: trīs augstākās — bibliotēkzinībās, pedagoģijā un vēsturē.
NODARBOŠANĀS: Pilskalnes pamatskolas bibliotekāre, vēstures un sociālo zinību skolotāja, mazpulka vadītāja.
ĢIMENE: neprecējusies.
VAĻASPRIEKS: novadpētniecība, mazpulka vadīšana, lasīšana — dzeja, psiholoģija, vēsturiski romāni.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
