Šodien, 22. decembrī, “Latvenergo” darbinieki svin profesionālos svētkus — Enerģētiķu dienu. Tā ir nozīmīga diena arī aizkrauklietim Bruno Bērziņam, kurš uzņēmumā strādā jau vairāk nekā 20 gadu.
Uzaicina paziņas
— Aizkraukles elektrisko tīklu iecirknī strādāja ļoti daudzi mani paziņas. Viņi uzaicināja mani darbā, un es piekritu, — par to, kā sācis darba gaitas energokompānijā, stāsta Bruno Bērziņš. — Biju tikai autovadītājs. Elektriķa izglītības tolaik man vēl nebija, tāpēc daudz mācījos, arī no pieredzējušajiem kolēģiem.
Esmu strādājis par montieri gan celtniecības brigādē, gan avārijas dienestā, bijis dispečers, bet tagad esmu remonta un celtniecības dienesta Aizkraukles iecirkņa meistars un organizēju ikdienas remontdarbus.
“Izlādējas” klausulē
Fiziski grūtākais, protams, bija montiera darbs. Jābrien pa sniegu un dubļiem, jākāpj elektrolīniju balstos, lai savienotu pārtrūkušos vadus, jāremontē transformatori. Tas viss prasīja lielu izturību. Savukārt nemierīgākais darbs bija elektrisko tīklu dispečera amatā. Tolaik par bojājumiem zvanīja tieši dispečeram, nevis klientu apkalpošanas centram, kā tas ir tagad. Cilvēki, kuri ziņoja par bojājumiem, bija ļoti dažādi. Citi to darīja lietišķi, taču bija arī tādi, kuri vispirms kārtīgi izlamājās un tikai tad mēģināja izstāstīt problēmu. Bija jāprot uzklausīt gan vienus, gan otrus un jāspēj organizēt montieru darbu.
Par garlaicību
nesūdzas
Arī tagad, vadot celtniecības un remonta brigādi, par garlaicību sūdzēties nevar. Katra diena ir citāda, un vienmēr ir kas jauns un interesants. Speciālisti novērtē, kurās līnijās jāmaina balsti, izolatori vai vadi, kurš transformators remontējams, un mēs šos darbus veicam. Protams, ja sāk pūst stiprs vējš, sākas sniegputenis un lūst koki, ikdienas pienākumus liekam malā un dodamies palīgā avārijas remontbrigāžu montieriem. Arī svētkos tālruni nevar nolikt malā, jo nekad nevar zināt, kad būs jāsteidzas palīgā kolēģiem.
Visspilgtāk atmiņā palikušas divas ziemas — 2005. gada un pagājusī. Pirms sešiem gadiem arī bija stipra vētra, kad piedzīvojām visai nepatīkamus brīžus. Vējš jau sen bija norimis, un kādā līnijas posmā mežā vienojām pārrautos vadus. Jau gandrīz visu bijām salabojuši, kad pēkšņi tikai dažus metrus no mums izgāzās prāva egle un visu pārrāva no jauna. Tajā mirklī muguru pārklāja baiļu sviedri…
Pagājušajā ziemā, labojot sniega sarautos vadus, šķita, ka cīnāmies ar vējdzirnavām. Tikko vairākus kilometrus bijām briduši pa dziļu sniegu, lai atbrīvotu vadus, kad koki sniega svara dēļ nolīka no jauna, un viss bija jāsāk no sākuma.
Izvēlētos
vēlreiz
Vaicāts, vai vēlreiz izvēlētos šo darbu, ja būtu tāda iespēja, Bērziņa kungs bez vilcināšanās atbild apstiprinoši.
— Mums ir lielisks kolektīvs, — viņš saka. — Esam kā liela ģimene, kur viens otram palīdz ne tikai darbā, bet arī ārpus tā. Lai arī šobrīd ir grūti laiki, Jāņos un Ziemassvētkos mēdzam sapulcēties un svinēt svētkus kopā. Šādi brīži ļoti vieno. Lielākais gandarījums ir tajā mirklī, kad izdodas atjaunot bojātās līnijas un cilvēkiem atkal ir iespēja būt gaismā un siltumā. Mūsu sabiedrība šobrīd bez elektroenerģijas vairs nevarētu iztikt.
Uz mežu ar
videokameru un bisi
Brīvajā laikā Bērziņa kungs aizraujas ar medīšanu. Viņš uz mežu ņem līdzi ne tikai bisi, bet arī videokameru vai fotoaparātu.
— Bieži vien gaides medībās pirmo paceļu kameru un tikai tad, ja pietiek laika, bisi, — saka Bruno Bērziņš. — Man savlaik izdevās nofilmēt rubeņu riestu pavasarī. Tagad šādu iespēju ir mazāk, bet varu apskatīt paša filmēto. Tās ir vārdos neaprakstāmas izjūtas būt purvā agrā pavasara rītā, redzēt, kā aust gaisma, dzirdēt pirmās putnu balsis un skatīt skaistākos mirkļus. Tādā brīdī aizmirstu par medībām un tikai vēroju. Protams, ir medības, kad filmēt un fotografēt nav laika, taču tik un tā var priecāties par dabas skaistumu.
Ja pēc darba un medībām vēl ir laiks, labprāt dodos ceļojumos. Esmu bijis daudzās Eiropas valstīs, taču tālākais brauciens līdz šim bija uz Taizemi. Mani pārsteidza šīs zemes neparastā kultūra un cilvēku savstarpējās attiecības. Tās ievērojami atšķiras no mums ierastajām. Varbūt tāpēc gribas uz šo zemi aizbraukt vēlreiz.
