Koknesiete Aina Siliņa līdz pirmajam sniegam skrien basām kājām, dzer tikai avota ūdeni un, cik iespējams, cenšas dzīvot saskaņā ar dabu. Esot tuvu astotajam gadu desmitam, viņa vienās otrās kāzās kopā ar jaunajiem arī uzdejo.
Imūna pret ērcēm
Kur vien skaties, ap “Veldzēm” plešas puķudārzs. Kartupeļu esot pamaz, bet puķes noder gan kapiem, gan baznīcā. Tagad, rudenī, palikušas vien asteres, mārtiņrozes un viena otra gladiola rieš ziedu pumpurus.
“Esmu tas Ūdensvīrs, kurš mierā nespēj nosēdēt, un arī pēc trim ceļu un sirds operācijām, kaut rāpus, bet dārzs jāizravē,” saka čaklā saimniece. Jau gadus desmit dārzā starp puķēm iesējušās arī kaņepes. Siliņas kundze teic, ka agrākos laikos latviešiem laukos tas bijis viens no pamatēdieniem — biezpiens ar kaņepēm. Arī tagad viņa labprāt ēdot vārītus kartupeļus, smalki sagrieztus sīpolus un kaņepju staku. Atceroties savus skolas laikus, kad vecāki bērniem konfektes nepirka, izlīdzējusies ar grauzdētiem zirņiem.
Vai kaņepes noder tikai ēšanai? Nolūzušajām no kāta noplēš garas plūksnas un ar tām atsien stādus. Arī siltumnīcā pa kādai kaņepei jāaug, tad tomātiem nemetas baltās mušiņas. Savukārt vērmeles, kuras arī bagātīgi aug dārzā, nepatīk drēbju kodēm un blusām. Esot lasījusi, ka no odu dzēlieniem veidojoties imunitāte un varbūt tāpēc tās ērces, kuras vasarā piesūcas, neko ļaunu nenodara.
Strādā un klausās
Šajās dienās pienācis laiks novākt un izkult kaņepes. Vairāk par sešiem kilogramiem sēklu neievācot, bet ar to pietiek gan pašai uzkodām, gan ciemkukulim bijušajām darba kolēģēm, uz baznīcu vai citur ejot. Darba ar kaņepēm daudz. Tās novāc, tad sakar uz auklām istabā. Jākur krāsns, jāžāvē. Tad kaņepes, sitot pret grīdu un izbirdinot sēklas, kuļ. Tās vējā jāizvētī, jāpārlasa un vēlāk pannā jāgrauzdē, gaļasmašīnā trīs reizes jāsamaļ un pēcāk jāsajauc ar eļļu un sāli. Kāpēc gaļasmašīnā, ne kādā elektriskā ierīcē, kas būtu vieglāk? “No modernajām tehnoloģijām man virtuvē vien ledusskapis, kuru meita uzdāvināja, kad pienu avotā nevarēja dzesēt, jo kājas sāpēja un līdz avotam aiziet nespēju”.
Arī dienas ritms Ainas kundzei ne tāds, kā ierasts. Ceļoties jau ap sešiem rītā un pie miera ejot agri — vakarā pēc pieciem. Īpaši jau gada aukstajos mēnešos. Bet pagājušajā ziemā ap 30 pāru cimdu noadīti. Visi uzdāvināti dzimšanas dienās. Ar gadiem pazeminājies asinsspiediens, un tagad arī kafija vairs nelīdzot, tāpēc talkā nāk melnais balzams un, kā Ainas kundze saka, “dabūn uz simta atkal”.
Bet bijis laiks, kad strādājusi darbu, kurā nācies daudz ar cilvēkiem kontaktēties. Tā, gan darbu darot, gan runājot, daudz uzzinājusi arī par ārstniecības augiem, kas bagātīgi saauguši dārzā. Agrāk līdz pat piecdesmit dažādām tējzālītēm vākusi un nodevusi aptiekā.
“Bija man divrindu smadzenes,” smej Ainas kundze. “Ar vienām domāju par darbu, ar otrām klausījos, ko kurš man par ģimeni, sirdslietām stāsta. Arī tagad viens otrs prasa padomu, kā rīkoties. Sākot ar to, kā kukaiņus iznīdēt, līdz pat šķirties vai nē. Tādās reizēs atbildu — jāšķiras. Nav ko mocīties, jāsāk no jauna, un viss. Iet vai neiet uz randiņu? Jāiet! Bet tas ir mans padoms, cilvēkam pašam jāizlemj, ko darīt. Tik saku, kā es darītu.”
