Mazzalvietis Ainārs Vaičulens 24 gados ir sasniedzis daudz. Viņš ir bijušais Aizkraukles sporta skolas audzēknis. Puiša panākumi sportā atklāj viņa mērķtiecību un dedzību. Cik grūti vai viegli ir sasniegt mērķus?
Mazzalvietis Ainārs Vaičulens 24 gados ir sasniedzis daudz. Viņš ir bijušais Aizkraukles sporta skolas audzēknis. Puiša panākumi sportā atklāj viņa mērķtiecību un dedzību. Cik grūti vai viegli ir sasniegt mērķus?
— Kādas ir pārdomas pēc starta Baltkrievijā?
— Visu laiku biju tuvu šim rezultātam, tomēr necerēju, ka veiksies. Baltkrievijā bija augsta līmeņa sportisti, ar personīgajiem rekordiem 75 — 76 metri. Četrus gadus piedalos šajās sacensībās, pirmajā gadā aizmetu tikai 48 metrus, bija kauns pēc tam tur rādīties. Šoreiz visi meta blīvi — 68, 69, 70 metru robežās. Sākumā aizmetu 68 metrus tālu un pēc trešā metiena biju sestais. Bija nojauta, ka izdosies, bet, ja es sāku “trakot”, tad nekas neiznāk. Sevi noskaņoju. Bija auksts un 30 centimetru biezs sniegs. Piektajā metienā visus pārspēju. Biju tā sapriecājies, ka atteicos no pēdējā metiena. Treneris teica, ka vajadzēja savākties un mest vēlreiz, bet to es izdarīšu citu reizi — martā. Domāju, man izdosies.
— Teicāt, ka jau agrāk esat bijis tuvu šim rezultātam, bet kāpēc šoreiz izdevās?
— Domāju, ka esmu kļuvis stabilāks, nosvērtāks, dzīvē viss ir nostājies savās vietās. Pirmkārt, pēc četriem mēnešiem aizstāvēšu diplomdarbu, beigsies stresošana par skolu. Otrkārt, esmu apprecējies. Treškārt, ir stabils darbs, vairāk naudas, ko ieguldīt sportā. Tās ir vērtības, kas man jau ir, kas dod vairāk laika domāt par sportu.
— Mūsdienās sportā bez naudas nevar. Kā iztiekat jūs?
— Sportu neviens negrib atbalstīt. Nauda nenonāk tur, kur tai vajadzētu būt. Ja godīgi, tad es nezinu, kā tā tiek sadalīta, kur tā paliek un kam tiek. Mani apbalvo, tas ir ļoti skaisti, bet sportistam svarīgs ir finansiālais atbalsts. Lai trenētos, man pat nav sava vesera, izmantoju trenera rīku.
— Kas jūs tomēr atbalsta?
— Ko nopelnu, to “ielieku” sportā. Nu cik liela ir skolotāja alga? Daudz man devis treneris Jānis Kolidzejs. Viņš mani iekārtoja darbā, maksā naudu, apmaksā nometnes. Viņš ir liels fanātiķis un tic man. Atbalsta arī ģimene, vecmāmiņa iedod ievārījuma burku, un tas ir daudz. Kad gribēju braukt uz treniņnometni Turcijā, rakstīju iesniegumu rajona padomei, lai piešķir pabalstu. Iedeva 200 latu, pieliku arī savu naudu un aizbraucu. Domāju atrast privāto labvēli, daudzi sportisti tā dzīvo. Ja tu sasniedz savus mērķus, tiec “augšā”, sākas arī komercmači, tad sāk nākt nauda. Piemēram, Igors Sokolovs brauks uz olimpiādi, viņam ir liela alga, jo viņu jau atbalsta Olimpiskā komiteja. Bet, lai tiktu uz “zaļa zara”, ir jāaizmet 75 metrus.
Izsitīšos — pielikšu piecus, sešus, septiņus metrus klāt. Un, tiklīdz tas notiks, ja kāda valsts piedāvās startēt zem tās karoga, piekritīšu. Latvijā nav ko darīt, te neceļ stadionus, neatbalsta sportistus. Man pat nav kur trenēties — Rīgā stadionos “nāk iekšā” futbolisti. Taisīšu apli treniņiem mājās, uz savas zemes.
— Kas ir tas, kas mudina trenēties, cīnīties, kaut arī nav atbalsta?
— Es varētu mierīgi strādāt, pelnīt lielu naudu. Ietu uz darbu, nāktu mājās, skatītos televīzijas pārraides, grauztu riekstus, uzaudzētu lielu vēderu. Tā būtu mana ikdienas dzīve, neviens par mani nezinātu. Bet es tā nevaru dzīvot, svarīgi sevi pierādīt. Ir bijuši momenti, kad gribējies mest visu pie malas. Bet pamest jau var vienmēr, labāk iešu līdz galam, cik varu, un miers. Vai nu būs vai nebūs, vairs nav kur atkāpties. Katra sportista mērķis ir aizbraukt uz olimpiādi. Man pietrūkst tikai trīs metru. Nākamās sacensības ir martā, un man ir pārliecība, ka es varētu izpildīt normatīvu. Četru mēnešu laikā to var sasniegt, un es aizbraukšu.
— Kādas ir jūsu priekšrocības, lai uzvarētu?
— Igors Sokolovs ir vecāks, bet ļoti talantīgs. Es ceru, ka 24 gados sevi vēl parādīšu. Parasti metējiem viss sākas ap 30 gadiem. Tie, kas met 80 metru, pierāda sevi ap 27 —28 gadiem. Salīdzinoši ar Igoru fiziski esmu pat labāks, bet viņam ir lielāks svars. Man vajag vēl desmit kilogramu klāt, tad būs pavisam cits rezultāts. Esmu palicis arī nosvērtāks, psiholoģiski gudrāks. Agrāk, kad sāku sacensties ar Igoru, bija tā, ka es biju gatavs viņu vienkārši “pārraut” — psiholoģiski pārdegu no vēlmes uzvarēt. Man pat rokas trīcēja. Esmu vecāks, ar lielāku pieredzi un sektorā vairs neieeju uzvilkts, bet ar “vēsu prātu”.
— Ko tajā brīdī domājat?
— Es galvā izdomāju, kas man jāizdara. Viss sākas jau treniņā, kad strādāju ar sevi, “skaldu” tehniku. Kad eju sektorā, iztēlojos, kā viss notiks. Kad sāku metienu, četrus apgriezienus nejūtu, ir tukšums. Pamostos, kad veseris ir jau aizlidojis. Man pats svarīgākais ir pirmais apgrieziens, ja tā nav, nekas nesanāk.
— Kāds ir jūsu dienas režīms?
— Dienu nostrādāju skolā, pulksten trijos beidzu. Piecos jau esmu treniņā un trenējos līdz astoņiem, vakarā esmu mājās ap deviņiem. Trenējos sešas reizes nedēļā. Sestdienās ir grūti, treniņu saīsinu, bet tagad tuvojas olimpiāde un nevar vairs “gurķoties”.
Dažkārt abi ar Igoru skatāmies kinogrammas, viņš stāsta savus knifus. Viņš ir noslēpumains, negrib visu atklāt, bet, ja kaut ko pasaka, to lieku aiz auss, jo viss noder. Viņam jau arī bail, ka varu izjaukt viņa lielāko sapni. Lai cik labi draugi būtu, esam arī konkurenti.
— Vai atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
— Man patīk medīt. Agrāk abi ar treneri Zigurdu Karolu gājām medīt, biju dzinējs. Dabūju gaļu, kas ļoti vajadzīga sportistam. Ja man būtu laiks, par dzinēju vairs neietu, bet gribētu jau būt mednieks.
— Kādos laika apstākļos vislabāk patīk sportot?
— Man patīk aukstāks laiks. Turcijā sviedri gāzās aumaļām, bija karsts, tas man nepatīk. Ziema ir mans gadalaiks, bet nepatīk arī, kad ir pārāk auksts, salst kājas. Man tās ir “atsaldētas”, aukstums ātri ķeras klāt, tad grūti sportot.
— Teicāt, ka strādājat skolā. Kāds ir darbs skolā?
— Darbs skolā palīdz būt formā, man beidzot ir regulāri treniņi un ēdienreizes. Kad mācījos augstskolā, vienu dienu paēdu vienos, otru — divos vai trijos. Bet tagad man ir kā armijā — noteikta ēdienreize, tas dod labu rezultātu.
Darbs ar bērniem nav smags, patīk, bet alga ir maza, paralēli “halturēju”. Skolā ļoti svarīgi ir demonstrējumi, bērniem tas ir daudz interesantāk nekā klausīties teoriju. Es saku: “pārlēksi” mani, ielikšu desmitnieku. Un viņiem ir mērķis, viņi cenšas.
— Vienmēr esat tik mērķtiecīgs?
— Vispār — jā. Agrāk vai vēlāk, bet mērķi sasniedzu. Bija mērķis — sieva, tagad man viņa ir. Tad bija mērķis strādāt par skolotāju, pabeigt augstskolu — ir. Nākamais sapnis ir ģimene un bērni — būs. Tagad jauns mērķis — olimpiāde. Vai nu šī vai nākamā, bet apsolu — būs. Vēl viens maziņš sapnītis ir 80 metru — maģiskā līnija.
***
Fakts.
Latvijas vesera metējs Ainārs Vaičulens treniņnometnē Baltkrievijā, Novopolockā, par 3,30 metriem laboja personisko rekorduun ar rezultātu 71,03 m kļuva ne tikai par sacensību uzvarētāju, bet arī sesto Latvijas vesera metēju, kurš metis veseri tālāk par 70 metriem. Treniņnometne Novopolockā ir pirmais gatavošanās posms 2008. gada sezonai.
***
Vizītkarte
Ainārs Vaičulens, 24 gadi.
Vieglatlēts — vesermetējs.
Personiskais rekords — 71,03 m.
Treneri — Zigurds Karols, Ēriks Cīrulis, Igors Lulle, Jānis Kolidzejs.
Izglītība: LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes students, būs sporta un veselības mācības skolotājs.
Mērķis — olimpiskās spēles.
