(21. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)
Atpakaļceļā pamanām arī jurtu kompleksu, kas vasarā noteikti tūristu pilns, un arī ķīniešu kapsētu, kādā neesam bijuši. Nākamajai nedēļai plāns gatavs! Šodien gan turpinām ar tirdziņiem, kas siltākajās dienās kļuvuši aktīvi. Arī krievi iznākuši no mājas, smaidīgi mūs sveicina tā, it kā pašsaprotami, ka jebkurš “baltais” pretimnācējs taču zina krieviski! Daudzas krievu dāmas ir ieprecējušās Ķīnā un palikušas tieši šajā pilsētiņā. Caur šejieni taču notiek 70% no Ķīnas—Krievijas preču apmaiņas! Interesanti, ka 2017. gadā šajā mazajā pilsētiņā ieradās 7 miljoni tūristu, lai apskatītu ledus skulptūru izstādes, kas šoziem, protams, nekur nebija redzamas. Skaitlis milzīgs, un liekas arī šaubīgs, bet tā rāda mongoļu ziņās. Žēl, ka viss nedaudz apstājies, jo pilsētiņa pirms kovida ēras, šķiet, bija īsta pērle. Vai mūsu uzturēšanās laikā tas atgriezīsies? Nezinām.
Otrdienas rītā jāiet uz valsts dārziņu, kur Arča uzstājas vecākiem. Skolas direktore atkal izdomājusi visādus trikus. Man jāuzstājas trešdien. Katru rītu nu sanāk iet arī uz valsts dārziņu, bet par to mums vismaz papildus arī samaksā. Dienas savukārt paiet plānošanā un arī citu darbu turpināšanā — top pēdējā grāmata par mūsu piedzīvojumiem pirms pasaules trakuma! Temperatūras lēkā, vējš šajā pilsētiņā vienmēr var ieskrieties milzīgā ātrumā.
Dienas skrien ātri, un beidzot var sajust arī pavasari. Arča samācījies gatavot skābo krējumu, saldo sajaucot ar pienu un etiķi. Protams, tāds prieks 500 g maksā ap 4 eiro, bet šo to no “Latvijas garšām” varam dabūt arī šeit.
Jo agrāk paliek gaišs, jo agrāk aktivizējas vietējie — jau pusseptiņos rītā parki ir pilni, no sešiem skan karaoke. Dienvidos laikam augļu sezona, jo arī pie mums nu tirgoņiem pilni rati mango, nektarīniem un zemenēm. Mēs maisu mango pērkam par divarpus eiro. Pamanām arī putni kāsi debesīs — tie laikam arī nosprieduši, ka šeit siltums saglabāsies. Putniem gan nav taisnība, jo pavisam drīz temperatūra atgriežas pie -4 grādiem naktī un +5 dienā. Temperatūru svārstības te ir trakas, tāpēc vienmēr jāņem līdzi siltāka jaka.
Piektdienā pēc valsts dārziņa nodarbībām dodamies uz banku, lai mēģinātu pārskaitīt naudu no mūsu ķīniešu konta uz Latviju. Bankā darbinieki nav pārsteigti, ieraugot “balto”, un var dažus vārdus pateikt arī angliski. Ziņas tādas, ka ārzemnieks no ķīniešu konta uz ārzemju kontu naudiņu pārskaitīt nevar — to var tikai ķīnietis. Kāpēc tā? Tas liek mums meklēt citas iespējas. Redz, Ķīnas kontā arī negribas visu turēt, jo tam mums ir ļoti ierobežota pieeja. Kas zina, ko Ķīna pēkšņi sadomās — te jau nekas pašam nepieder, viss ir valsts kontrolē. Papīra banknošu kaudzi arī plauktiņā turēt negribas.
Atkal izmēģinām ēstuvītes, atkal satiekam restorāna īpašnieku, kas padzīvojis Krievijā. Senāk ķīnieši brauca strādāt uz Krieviju, tagad krievi dzenas uz Ķīnu. Kā viss mainījies!
Nedēļas nogalē satiekam vairāk kolēģu, un tad viņiem bildēs arī parādām vietas, ko apmeklējam savās brīvajās dienās. Paši Maņdžouli iedzīvotāji nemaz nav bijuši ārpus mazās pilsētiņas — ne uz templi, ne stepes pakalnos. Interesanti, ka daudzi ārzemnieki savos Ķīnas aprakstos apgalvo, ka pašam ķīnietim nav vērts prasīt padomu vai ieteikumu kādas vietas apmeklēšanā, jo visdrīzāk no sava rajoniņa nav izbraukuši, un arī te tas pierādās. Varbūt tāpēc ķīniešu tūristu grupas ārpus Ķīnas ir tik haotiskas — viņi vienkārši nespēj aptvert, ka ir arī pavisam citāda pasaule ārpus visuvarenās Ķīnas! Kad sakām, ka brīvdienās laižam uz Harbinu, viņi satraukti nosaka, ka mums noteikti vajag pārbaudīt, vai rezervētajai viesnīcai tiešām ir ārzemnieku uzņemšanas atļauja (lai arī tie rakstiski to apstiprinājuši bez pierādījuma) un vai tiešām pilsēta mūs ielaidīs. Līdz šim lielākā daļa, ko esam dzirdējuši, izrādījusies pārspīlēta fantāzija. Tāpat kā tas, ka bankas kontu nevar atvērt. Ķīna ir sarežģīta, bet nav jau tik traki, ja iet un mēģina ko iesākt!
Ātri paiet nedēļas nogale, un pienāk brīvdienu nedēļa. Pirmdien jau sajūta tāda, ka iestājušās garās brīvdienas. Šoreiz gan mainām plānus — nedodamies ārpus pilsētas uz tūrisma centru un kapsētu, bet gan kājām soļojam uz pilsētas ziemeļu robežu. Šoreiz pat uzpilina — vasara ir tas laiks, kad Maņdžouli nolīst ¾ no gada nokrišņiem. Laikapstākļi te galīgi neiepriecina. Un vējš! Tas arī ir katru dienu, dažreiz, īpaši pirmdienā, tas jau tiek saukts par vētru. Smejam — varbūt tāpēc ķīnieši praktizē atmugurisko staigāšanu? Tā, lai būtu gatavi vējainajām dienām un varētu staigāt ar muguru pret vēju, lai acīs netiek tūkstošiem smilšu graudiņu!
Aizstaigājam līdz Krievijas robežai, kas no Ķīnas atdalīta ar zaļu sētu. Te ir ļoti daudz lielas, greznas, bet pamestas ēkas. Protams, daudz kas norobežots, tomēr šajā vētrā neviena nav, un mēs, kā ierasts, vienkārši “duram pa taisno” — cauri stepei, gar žogiem un stabiem. Apkārt lauki vien. Atkal atgādina mums, ka tie paši lauki jau esam — no zemes ābele, no ābeles ābols, no ābola cilvēks, no cilvēka zeme, un tā uz riņķi vien. Uzejam arī milzīgu tūristu centru, kas nu ciet. Lielajā vētrā torņi baisi šūpojas — te ir tik daudz visādu plakātu, nestabilu konstrukciju un vēl nenosaucamu lietu, kas lielajā vētrā arī lido pa gaisu, tāpēc jāpiesargās. Uz pilsētas robežas pie kompleksa mūs uzrunā ķīnieši. Noskaidrojuši, ka te it kā esam jau gadu, tie mums “pa kluso” arī atver lielā kompleksa durvis un izrāda tukšo vietu, kas vasarā pārtop arī par akvaparku. Tad tie neaizmirst arī pajautāt, vai tad Ķīna tomēr nav labāka par Krieviju (domājot, ka esam krievi). Te taču viss tiek celts, viss esot forši. Mēs tik pakratām galvu — Ķīnai nekāda vaina.
Izstaigājam lielus līkumus un atkal atzīstam — vienmēr jau var atrast ko interesantu, ja vien meklē! Ir jurtu komplekss, kam vējš izlauzis sētu, un arī tur tiekam iekšā. Ja solījumi piepildīsies un robežas atvērsies, tad noteikti arī visi kompleksi būs vaļā un arī mēs varēsim izmēģināt palikt jurtā.
Nu gatavojamies pārbraucienam. Laikapstākļi pasliktinās — atpakaļ mīnusi, un pat snieg sniegs! Tātad vēl neesam iekāpuši tajā otrajā sezonā “ziema nāk”, vēl ziema. Pabeidzam pēdējās nodarbības, ieejam ēstuvītē iestiprināties. Interesanti, ka Ķīnā restorāniņos uz galda trauciņā stāv arī nemizotas ķiploku daiviņas. Vietējie tās vienkārši pirkstiem nomizo un piekož klāt savām nūdelēm. Ķiploki, tāpat kā čili, te ir viena ierasta lieta. Protams, arī “samenīte”.
Darbā tikmēr visi satraucas par jauno darbinieci no Malavi. Visus terorizē, vēloties noskaidrot algas, jo viņai šķiet, ka saņem par maz. Viņa jau droši varētu prasīt mums, jo visdrīzāk saņemam algu tādā pašā līmenī, bet tad, kad tiek prasīts no angliski runājošām valstīm nākušajiem, tie, protams, satraucas. Bet vairs nav ko satraukties — trešdienas vakarā laižam uz Harbinu!
14 stundu brauciens vilcienā uz cietajiem soliem zemākajā klasē. Daudzi mūsu lēmumu iegādāties šo biļeti nesaprata, bet viņi arī nav ceļojuši tā kā mēs. Stacijā esam vienīgie “baltie”. Ir daži vietējie, kas tepat vingro, daži no mums izvairās, apejot lielu līkumu. Darbinieki nedaudz brīnās par mūsu biļeti, nedaudz aizkavējam rindas mūsu pases dēļ, kas ķīniešiem ir sarežģīta lieta, jo nav jau vairs ķīniešu simbolu, bet gan latīņu burti. Turklāt valsts, kas nav dzirdēta. Bet tad arī esam vagonā. Mums pagadās īpaša konduktore. Dāma tikko no armijas bruņotajiem spēkiem darbā nosūtīta uz Ķīnas vilcieniem, zina nedaudz angliski, nāk runāties ar mums visu ceļu. Pirmais, ko viņa dara — paņem mūsu telefonu un sāk mūs fotografēt. Aicina arī ārpus vilciena vagona, pirms tas sācis kustēt, un uzņem foto arī pie tā. Vīrišķīgā paskata sieviete ir ļoti draudzīga un daudz mums pastāsta. Viņai patīk rietumnieku atvērtība, ķīnieši ir konservatīvāki pasaules uztverē. Viņa arī pajautā, cik veci esam, kur strādājam, cik pelnām, cik ilgi esam Ķīnā. Šādi jautājumi Ķīnā ir normāli, lai arī rietumos tie varētu likties pārāk atklāti.
Vagonā ir vēsi, sieviete mums saka, šis brauciens būs patukšs, varam nomainīt vietas uz vagona vidu, kur ir siltāk, un tā arī darām. Izstiepties un pagulēt sanāk — noguļam savas 10 stundas no 14 braucamajām. Tad gar logu garām skrien stepe, tad nāk superogu melleņu pārdevēji. Atkal parunājamies ar konduktori, un ceļš ir galā! Turklāt Ķīnā “neērtā” klase nemaz nav salīdzināma ar Indijas vai Taizemes vilcieniem — te viss, kā pienākas!
Konduktore atvadās asarām acīs — esot grūti šķirties, bet tai prieks par vēl vienu ārzemju draugu. Apmaināmies arī kontaktiem, un tā saka, ka gatava mūs uzņemt savā pilsētiņā pie jūras, un nekas nav neiespējams — Ķīnā galu galā arī ceļosim. Un šis ir pirmais solis.Harbina ir Ķīnas province, kas ir visvairāk uz ziemeļiem, tomēr Maņdžouli ir vairāk uz ziemeļiem nekā Harbina, tāpēc te ir siltāk. Jāpiemin, ka Ķīna ir milzīga. Daži ķīniešu kolēģi piecās brīvdienās lido uz mājām — “tikai” piecu stundu lidojums, kā tie saka. Ķīnas izmēri ir netverami! Arī uz Harbinu no Maņdžouli varēja atlidot, bet tas mums izmaksātu 40 eiro 10 vietā. Turklāt naktī jau tāpat jāguļ, tad kāpēc nepagulēt vilcienā?
Dodamies uz rezervēto viesnīcu, ko apšaubījuši daudzi ārzemnieki. Tomēr te tiek uzņemti ārzemnieki, viss notiek! Istabiņa ir neliela, vienkārša, ar mūsu booking.com atlaidēm maksā vien 10 eiro. Ir gan siltais ūdens, gan TV, kas rāda vienu ķīniešu kanālu. Mēs jau te tik pagulēt — jādodas izpētīt Harbinu!
Drīz nokļūstam pie pilsētas galvenās katedrāles, tad uz gājēju ielas, pie ebreju sinagogām un budistu tempļiem. Šī pilsētiņa ir īsts mikss — senāk mazs zvejnieku ciems pie upes, vēlāk īsta metropole. Pateicoties krieviem, kas te iebrauca būvēt Transsibīrijas dzelzceļa austrumu kāju no Vladivostokas līdz toreizējai Portarturai, kas nu Ļuišuņas ir pilsētiņa (kur mūs gatava uzņemt mūsu konduktore). Te sāka dzīvot krievi, un pagājušā gadsimta 20. gados iebrauca arī simtiem tūkstošu ebreju, galvenokārt no Krievijas, bēgot no apspiešanas. Šī bija lielākā ebreju pilsēta Austrumāzijā, un te esošajā ebreju kapsētā apglabāti pat Izraēlas bijušā premjera radinieki un citi ebreju sabiedrībā nozīmīgi ļaudis. Ebreji te cēla skolas, baznīcas, bankas. Arī krievi darīja to pašu. Harbina spēlēja arī nozīmīgu lomu Japānas—Krievijas kara laikā un kļuva par bāzes pilsētu, Mandžūrijas galveno iekšzemes un starptautisko transporta centru.
Apskatām skaisto arhitektūru un nokļūstam arī pie upes krasta, no kura iziet laivas. Pāri upei uz salu ved arī funikulieris — šeit ir vairākas saliņas, uz kurām tiek rīkots arī pasaules lielākais ledus skulptūru festivāls. Protams, ledus beidzies, bet salas esam plānojuši apskatīt nākamajās dienās. Ejam pa Staļina un citiem parkiem, apbrīnodami skaistos dārzus, kas te iekārtoti. Beidzot varam apskatīt arī pāris putnu, kas Maņdžouli gaida siltāku laiku. Harbina arī nav siltā pilsēta — tā kā tā neatrodas krastmalā, Klusā okeāna siltās gaisa masas to nesasniedz un pilsēta vienmēr ir vēsa. Bet ne tik traki kā Maņdžouli. Šodien te pat uzlīst! Ir vismaz +13 grādi, un zied ķiršu koki. Tik jauki!Mēs vietējiem esam īsts brīnums. Nevienu ārzemnieku neredzam, un šķiet, ka arī lielajā Harbinā visi aizmirsuši, kā “baltais” izskatās — mūs filmē, fotografē, rāda ar pirkstiem. Nedaudz brīnāmies par pašiem ķīniešiem — Harbinā viņi ir pavisam gari, garāki nekā Arča! Ēstuvītē viesmīlis paprasa parādīt “mūsu naudu” un tad arī palūdz tos 20 centus — vai varot paturēt, jo nekad tos neesot redzējis. Protams, atdodam. Bet nu dīvaini. Mums māj, smaida, priecājas par mums. Arī likumsargi, kas Ķīnā vienmēr kursē pa ielām, šķiet, priecīgi. Mēs staigājam bez maskām, kas jau apnikušas. Lai arī mūsu skolas ārzemnieki (kas neko reāli nesaprot no Ķīnas un citas pasaules) mums teikuši, ka lielajās pilsētās iebraucējus var sodīt par masku nevalkāšanu — te tā ir izvēles lieta. Daudzi ar tām staigā, daudzi ne. Pat veikalos tās neprasa uzvilkt — visi vienkārši gaida kādu, kas kaut ko vēl spējīgs iegādāties šajā krīzes laikā.
(Turpmāk vēl.)
