Tas bija laiks, kad cilvēks neizvēlējās sev tīkamāko, ērtāko, bet pieņēma dzīvi ar visu tās skarbumu. Pēckara gadi ir Marijas bērnības laiks. Tas arī noteica viņas turpmāko dzīvesvietu, darbu un ietekmēja veselību. Šodien Marija saka: “Visskaistākā dzīve man ir sapņos. Kad guļu, varu būt mežā, ogot, iet un darīt to, ko vēlos.”
Marija Surikova Vecbebros ieradusies no Zasas, apdzīvotās vietas netālu no Līvāniem. Bija 1943. gads, janvārī ar Vērmahta armijas sagrāvi beidzās Staļingradas kauja. Lūzums Otrā pasaules kara gaitā. Marijai ir divi gadi, ģimene no Zasas pārceļas uz Kokneses pusi, “Beiģēnu” mājām. Pēc četriem gadiem ģimenē palika tikai viens apgādnieks. Nomira tēvs. Arī brālis, jaunāks par Mariju, nu jau zem zemes.
Kolhozs “Komunārs”, govju ferma — to gadu ikdiena gan mātei, gan meitai. Nedaudz paaugusies, saņēma savu pirmo, vieglāk slaucamo govi. Tā arī visu mūžu — tik pie lopiem.
Bērni mīl un žēlo
Kāda būtu izvērsusies viņas dzīve, ja ne šis laiks? Var tikai minēt, bet galva viņai bija “viegla”. Skolā matemātikā vieni piecnieki, un pēdējās klases liecībā nebija neviena trijnieka. Patika sports, koris, gribēja turpināt mācīties, bet apstākļi tam nebija piemēroti. Tā 12 gados sāka pelnīt savu maizi. Vēlāk saslima māte, brālis aizgāja dzīvot pie vecāsmātes uz Odzienu, beidza arodskolu, aizgāja savā dzīvē.
Pārskrienot lieliem soļiem pa Marijas dzīvi, tajā ir kāzas, divi dēli, divas meitas. Darbs “Ozolu” fermā, vēlāk “Dzērvēnos”. Kopa arī savus lopus, un, palīdzot lielākajiem bērniem, izdzīvot varēja. “Sūri grūti nebija, man patika tie laiki, bija arī jautrība un izklaides.” Pirms piecpadsmit gadiem aizsaulē aizgāja vīrs. “Ko tur nožēlot, dzīve ir nodzīvota. Bērni mani mīl un žēlo. Protams, tagad varētu darīt kaut ko sev, bet nav vairs spēka un veselības. Ar prātu jau darītu. Mirt netaisos. Lai vai kā, jādzīvo! Brīžiem gan ir sajūta, ka tagad tikai eksistēju. Ja ne veselības problēmas, arī tagad izklaidētos. Kādu laiku Bebros rīkoja lopkopju pensionāru vakarus. Tie bija jauki. Es šādā ballē pēdējo reizi biju 70. dzimšanas dienā. Tagad mana izklaide ir televizors un krustvārdu mīklu minēšana.”
Kā brīvs brīdis, tā purvā iekšā!
Marija uz Vecbebru “Kaktiņiem” atnāca pirms piecpadsmit gadiem kopā ar vecāko dēlu Valēriju, kurš apprecēja šajā pusē iepazītu meiteni. Ap to laiku jubilāre jau bija kļuvusi par vecomāti. Šodien viņa ar smaidu un lepnumu saka — man ir 13 mazbērni un četri mazmazbērni. Kamēr runājamies, viens no viņiem, Ričards, puspliks skraida pa dārzu un priecājas par karsto vasaras dienu. Mājā rosās mazmeita Anete. Viņa atbraukusi ciemos no Dobeles. Otrs dēls Andrejs ar ģimeni dzīvo Anglijā, meita Agrita ar trim bērniņiem — Īrijā. Meita Anita un dēls Valērijs ir bebrēnieši.
Saku jubilārei, cik jauki būtu, ja viņi visi ierastos rīt “Kaktiņos”. Marija saka: “Būs sestdien, diemžēl ne visi. Tad tā būda rūks.” Ārzemēs dzīvojošais dēls ieplānojis braucienu uz Latviju, lai 4. augustā te nosvinētu savu dzimšanas dienu. Agrita varētu būt rudenī. Neviens no ārzemēs dzīvojošajiem vismaz pagaidām atpakaļ uz Latviju neplāno pārcelties. Bet reizes, kad viņi atbrauc, ir svētki.
Lai arī jubilāre nevar lepoties ar labu veselību, ikdienā pārvietojas ar kruķiem, uzmundrinot viņu, saku, ka tagad īstais laiks baudīt jaukus pensijas gadus mazbērnu lokā. “Sēžu, baudu un priecājos,” viņa smaidot piekrīt. “Pati neko daudz vairs nevaru. Ne dārzu rušināt, ne govi izslaukt. Tas ir dēla ziņā. Kad dzīvoju “Dzērvēnos”, kā man patika sēņot! Kā brīvs brītiņš, tā purvā iekšā! Tagad tik varu atsēsties pie krūma un ieēst jāņogas. Ticiet vai nē, tagad dzīvoju pa sapņiem. Tad man nesāp ne rokas, ne kājas. Vēl nesen sapņoju, ka neredzīgā acs atkal sāka redzēt. Pamostos — nu nekā. Apraudājos. Tagad mana dzīve kā sapnis.” ◆
