Latvijas cietumos ir seši tūkstoši pieci simti ieslodzīto — uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem trīs. Mūža ieslodzījumu šobrīd izcieš ap 40 notiesāto. Tagad viņiem pievienojies Ivars Grantiņš. Zemgales apgabaltiesa trīs slepkavībās un slepkavības mēģinājumā apsūdzētajam piesprieda mūža ieslodzījumu.
Vienkārši neaptverams īssavienojums, drausmīga kļūda cilvēka smadzenēs, kaut kas neticams, kārtējā Holivudas šausmu filma — pirmais, kas ienāk prātā, lasot par Ivara Grantiņa pastrādātajiem noziegumiem. Dažos interneta portālos sīki aprakstītas slepkavību detaļas. Šausmas iedveš dzīvnieciskā nežēlība, ar kādu pastrādāti asiņainie noziegumi. Visvairāk izbrīna tas, ka Grantiņš atzīts par pieskaitāmu. Nogalināt, izvarot un tiesā pateikt, ka izdarīto nožēlo — vai tiešām normāls, pieskaitāms cilvēks kaut ko tādu spētu izdarīt?Palasot komentārus internetā, var secināt, ka lielākā sabiedrības daļa kā piemērotāko sodu slepkavam nosauc dzīvības atņemšanu (“lode pierē — lētāk, ātrāk, diemžēl arī humānāk” — komentārs no kāda portāla) un dažādus miesassodus. Vardarbība rada vardarbību, taču šis gadījums pat neliek aizdomāties par kaut kādu humānismu, pat ne brīdi nevilcinoties, gribas piekrist. Tomēr nav un nekad arī nebūs tāda soda, kas varētu izdzēst, kompensēt nodarīto. Šādā mirklī viens no Dieva baušļiem — “Mīli savu ienaidnieku kā sevi pašu” — liekas līdz nejēdzībai smieklīgs un absurds. Vai tomēr kļūda ir mūsu galvās, ja nespējam pretoties vēlmei ļaunu atdarīt ar ļaunu? Iespējams, kristiešiem mierinājumu dod ticība, ka slepkava pēc nāves degs elles ugunīs, taču šķiet, ka šajā gadījumā, kad ir pārkāptas visas cilvēciskuma robežas, arī daudziem kristiešiem vien sodīšanu Dieva rokās negribas atstāt. Lai vai kā, — tiesas spriedums spēj garantēt tikai nosacītu drošību pārējiem sabiedrības locekļiem, gandarījumu vai apmierinājumu piederīgajiem nevar sniegt ne mūža ieslodzījums, ne nāvessods.