Vakar Koknesē 90 gadu jubileju svinēja Ādams Gavrovskis. Jubilārs 32 gadus vadījis kolhozu Kokneses apkaimē. Kā pats saka — visa veselība atdota darbam.
Vakar Koknesē 90 gadu jubileju svinēja Ādams Gavrovskis. Jubilārs 32 gadus vadījis kolhozu Kokneses apkaimē. Kā pats saka — visa veselība atdota darbam. Taču arī tagad, cienījamā vecumā, viņš nesēž, rokas klēpī salicis. Šovasar vēl pieticis spēka sparīgi vicināt izkapti piemājas zālienā.
Saules pielietajā Gavrovska kunga mājas pagalmā “Staburags” ieradās kopā ar citiem apsveicējiem — bijušajiem darba kolēģiem, paziņām. Gavrovska kungs mazliet satraukts, taču smaidu sejā jau gaidīja uz lieveņa un vēlīgi vedināja visus tālāk. Enerģiskajam vīram, klausoties viesos, laiku pa laikam noritēja pa kādai aizkustinājuma asarai. Laikam jau no sirds bija teikti apsveikuma vārdi.
Var apbrīnot viņa atmiņu, pazīstot cilvēkus, ar kuriem kopā strādājis pirms daudziem gadu desmitiem, niansēs atceroties tālo gadu notikumus.
Jubilāra dzimtā puse ir Daugavpils apkaimē.
— Daudz laika augstām skolām man neatlika, — teic Gavrovska kungs. — Sāku strādāt par ganiņu jau sešu gadu vecumā. Kad aukstā rasā no rītiem sala kājas, gribējās iet skolā, taču bija jāstrādā. Tagad varu teikt tikai vienu — tas, kurš dzīvē nav gana daudz “sāls apēdis”, nezina lietu īsto vērtību, nespēj saprast citus cilvēkus, viņu vajadzības. Man dzīve nav bijusi viegla, un paldies Dievam, ka esmu spējis visus pārbaudījumus izturēt.
Kalpu gaitās ejot, Ādams kopā ar māti nokļuva Koknesē. No šejienes viņš aizgāja karot, liktenis puisim bija labvēlīgs, un viņš atgriezās. Pēc kara jaunu, staltu un pieredzējušu vīriešu bija maz, tāpēc viņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju.
Sēžot pie svētku galda, bijušie kolēģi vēl šodien ar apbrīnu atceras, kā priekšsēdētājam izdevies veiksmīgi vadīt lielo saimniecību, būt vienmēr klāt, visur paspēt un palīdzēt gan ar darbu, gan labu vārdu.
— Tolaik benzīns bija lēts un varēja braukt, cik nepieciešams, — smejot saka jubilārs. Taču klusām piebilst, ka bez labiem, atsaucīgiem palīgiem nekas nebūtu izdevies. Vēl viņš teic, ka bieži jutis: ir kāds augstāks spēks, kurš palīdz cilvēkam dzīvot. Visspilgtāk viņš to izjutis kara laikā. Stāvējis ierakumos un pēkšņi jutis, it kā viņam kāds neatlaidīgi liek paiet sāņus. Kaut dažus soļus. Viņš paklausījis, un jau pēc dažiem mirkļiem vietā, kur stāvējis, zemē ieurbusies prāva dzelzs šķemba…
Jubilārs izaudzinājis divas meitas, priecājas par četriem mazbērniem un nu jau arī par pieciem mazmazbērniem.
Brīvajā laikā viņam patīk rosīties pa māju. Vēl šovasar viņš dārzā sparīgi pļāva ar izkapti, tagad lasa ābolus. Ikdienas rituāls ir pastaiga ar suni un ziņu raidījumi vakarā. Ar interesi viņš seko līdzi visam, kas notiek Koknesē un Latvijā. Pārmaiņu daudz, ne visiem tās pa prātam, taču Gavrovska kungs teic, ka jebkuras pārmaiņas galu galā palīdz notikt kam labam.
— Tā jau tā pasaule griežas, — viņš smaidīdams saka.
