Annas kundze ir pensionāre, bet sevi par tādu nav uzskatījusi nevienu minūti. Allaž kustībā, vienmēr viņai kaut kas darāms.
Annas kundze ir pensionāre, bet sevi par tādu nav uzskatījusi nevienu minūti. Allaž kustībā, vienmēr viņai kaut kas darāms. Vasaras saplānotas jau gadiem uz priekšu — Annas kundze ir aizrautīga ceļotāja, un naudiņu kārtējam ceļojumam viņa krāj visu gadu.
Šogad uzņēmīgā pensionāre bija Dienvidfrancijā. Savu uzvārdu viņa nevēlējās publicēt varbūt tāpēc, ka viņas viedoklis par mūžam apjūsmoto Franciju krasi atšķiras.
— Divas dienas mēs pavadījām arī Parīzē. Biju dzirdējusi par skaistajām franču sievietēm, un nu domāju, ka redzēšu īstu modes parādi. Biju pārsteigta, ka ielās redzēju ļoti daudz tumšādainu iedzīvotāju. Es pat lūdzu gidi, lai parāda man vismaz vienu īstu franču sievieti. Šķiet, Parīzē es redzēju vai puspasaules dažādu tautību cilvēku, tikai ne francūžus.
Mēs nakšņojām netālu no izslavētā kabareja “Sarkanās dzirnavas” (“Mulenrūža”). Jutos, it kā dzīvotu kādā Āfrikas pilsētā. Tumšādainie vien. Vēl mani ļoti pārsteidza lielā nekārtība. Tik netīru pilsētu es nekur nebiju redzējusi. Jā, tiesa, pa nakti jau visu novāca, bet nāca rīts… un atkal viss sākās no gala — kas pie rokas, to turpat nomet. Nu absolūti nekādas kultūras. Var jau būt, ka citas firmas tūristus ved arī uz labākām vietām, kur viss spīd un laistās.
Savukārt metrostacijā mūs šausmināja suņu mēsli (mēs tās klusībā saucām par suņu “puķēm”).
Protams, bija jau arī lietas, kas mani sajūsmināja. Nu kaut vai ielu kafejnīcas, kurās virmot virmoja dzīve. Šķiet, cilvēki visu dienu gaidījuši vakaru, lai pie vīna glāzes varētu nolikt malā visas rūpes un izbaudīt brīvības garšu.
