“Viņdien šķirstīju žurnālus no vācu okupācijas laika, iepatikās daži humoriņi. Varbūt noder,” — raksta koknesiete Velta Brauna.
“Viņdien šķirstīju žurnālus no vācu okupācijas laika, iepatikās daži humoriņi. Varbūt noder,” — raksta koknesiete Velta Brauna.
— Iedomājies, mīļais, ozolu, zem kura tu mani bildināji, saspēris zibens!
— To viņam arī vajadzēja!
* * *
— Tu taču ļoti gribēji precēt to meiteni?
— Jā, tomēr visa ģimene bija pretī.
— Bet viņa pati?
— Viņa taču pieder pie tās ģimenes.
* * *
— Vai šī ir ēdama sēne? — iesācēja jautā pieredzējušai sēņotājai.
— Nezinu, es lasu pārdošanai.
* * *
— Piedodiet, esmu uzsēdusies jūsu acenēm, kungs!
— Nekas, tās ir redzējušas daudz vairāk!
* * *
— Rakstīt laikrakstam laikam ir ļoti nepateicīgs darbs.
— Nepavisam nē, bieži ar pateicību manus darbus sūta atpakaļ!
* * *
— Vai jūs lietojat mūsu matu kopšanas līdzekli? — jautā firmas pārstāvis.
— Nē, man tie izkrita dabīgā ceļā.
* * *
Dāma teātrī stāv kājās. Piesteidzas pakalpīgs kungs un jautā:
— Cienītai jaunkundzei nav sēžamvietas?
— Ir, bet nav krēsla.
