“Dzīve dota priekam. Ja prieks beidzies, meklē, kur esi kļūdījies!” saka Kristīne Kalēja. Viņas vārds visbiežāk izskan kopā ar biedrības “RADI Jaunjelgavā” darbiem. Kristīne pati rada! Enerģiju, prieku un fantastisku spēju pievilkt cilvēkus. Tāpēc cilvēki nāk pie viņas darboties radošajās darbnīcās, brauc uz RADU tirgu un ienāk vienkārši iedzert kafiju.
Dzīves nogriežņi
— Kā jums gājis, kopš nodibināti “RADI Jaunjelgavā”?
— Biedrība dibināta šī gada 23. februārī, un, ja rēķina pēc bērna attīstības, mēs vēl pat stabili nestāvam uz kājām. Taču man šķiet, ka esam ļoti daudz izdarījuši. Dažkārt gan mani apbēdina, ka cilvēki “RADU” biedrību uztver tikai manā personā. Mēs esam komanda. Man nevajag, lai mani ceļ uz pjedestāla. Cilvēks viens taču neko nevar izdarīt! Aiz manis stāv tik daudzi — ģimene, tirgotāji tirgū, draugi un vienkārši kolosāli cilvēki. Starp citu, tirgotāji, kuri brauc uz RADU tirgu, ir vienkārši zelts! Milzīgs paldies visiem un ikvienam, kurš sajuties pie mums kā radinieks!
— Kā radās ideja dibināt biedrību?
— Manas dzīves nogriežņi pirms vairākiem gadiem sakārtojās tā, ka varēju aizbraukt. Taču notika citādi — savā ziņā atgriezos pilsētā, kurā man jābūt. Braucu pie vecākiem, kuri dzīvo Jaunjelgavā, klausījos, kas notiek apkārt: “Mums jau nekā nav, nekas nenotiek…” Kā nenotiek? Cilvēki taču visur ir vienādi, tikai jāiet un jādara! Šīs domas vadīta, savulaik startēju arī Jaunjelgavas kultūras nama vadītājas amatam. Ne tik ļoti gribēju to darbu, drīzāk vēlējos saprast, ko šeit varētu darīt, kā es varētu būt noderīga savai pilsētai. Šajā ziņā milzīgs paldies maniem vecākiem — ka viņi man ir un ka man gribas atgriezties. To visu savienojot, arī radās biedrība ar uzsaukumu: “RADI!”. Šo domu izauklējām kopā ar dēlu Eduardu, jo arī viņa saknes ir šeit un arī viņam tas bija svarīgi. Mēs esam šīs pilsētas patrioti! Vienā dienā nolēmām iet uz domi un jautāt — vai ir iespēja īrēt kādu māju? Daudzas pilsētas centrā vientuļas, pamestas un bēdīgas. Izrādās, visas privātas. Tad nu tikām pie telpām mājā, kur savulaik saimniekoja “Lattelecom”. Un domei vēl bija arī zemes gabals. Labi, nomāsim arī to! Tajā mirklī pat nezinot, ko īsti tur darīsim. Tā tapa ideja par tirgu. Izrādījās, ka šeit agrāk bijis tirgus laukums, un darbojoties dažkārt jūtam senču elpu. Maģiski. Tad aicinājām cilvēkus ziedot viņiem nevajadzīgas lietas, lai iekārtotu darbnīcu un attaisnotu mūsu darbošanās pamatbūtību: paildzināt lietu kalpošanas ilgumu un no vecām lietām radīt jaunas.
Ar brīvprātīgā algu
— Cilvēki ir atsaucīgi, nāk pie jums?
— Te nav nekāda slēgtā zona, mēs ikvienu gaidām! Ļoti iepriecina, ka atnāk arī vecāki cilvēki, uzkāpj pa stāvajām kāpnēm un paskatās, kas te notiek, ko te dara. Pārsvarā cilvēki nāk ar labām domām. Kaimiņiene ienāk, atnes ābolmaizi, kādu gurķīti, pajautā, kā mums iet. Garāmbraucēji ienāk: “Ā, tur var dabūt kafiju!” Ļoti interesanti ir sarunāties ar garāmbraucējiem — izzināt viņu maršrutu, pieturēt viņus, aicināt atgriezties.
Māju atvērām jau tad, kad tik tikko tajā sākām ievākties. Starp citu, tā arī tagad vēl nav gatava. “RADU” māja nav apsildāma, un mums vēl jādomā, kā darbosimies ziemā. Esam nopirkuši krāsniņu, taču tai vajadzīgs skurstenis. Jāizdomā, kā to pieslēgt, tādas naudas nav… Mums nav nekāda finansējuma, strādājam tikai un vienīgi ar saviem līdzekļiem, par voluntiera algu. Būtu skumīgi, ja visu sagrautu naudas trūkums. Varbūt ir kādas dzirdīgas ausis un kāds būtu gatavs palīdzēt?
— Cik ilgi tā var strādāt — ar sajūsmu, bez naudas?
— Dzīve dota priekam. Ja prieka nav, meklē, kur esi kļūdījies! Darbs vai atalgojums nenosaka to, cik laimīgs jūties. Taču piekrītu, ka ilgi bez naudas nevar. Tāpēc jau mums katram ir savs darbs vai bizness. Ir arī uzrakstīts projekts aktivitāšu atbalstam, gribam nākamvasar iekārtot āra kinoteātri, izveidot vairākas radošas darbnīcas, bet nezinām, vai idejas tiks atbalstītas. Tagad strādājam elementārā līmenī, apmēram tā: visu uzslaukām ar lupatu, bet superbirstei mums naudas nav.
— Allaž esi bijusi Jaunjelgavas patriote?
— Nē, bija laiks, kad kaunējos, ka esmu šejieniete… Deviņus gadus mācījos Aizkraukles Mūzikas skolā, un, kad man jautāja, no kurienes esmu, teicu: no Aizkraukles. Šķita, ja kāds uzzinās, ka esmu no laukiem, uzskatīs, ka esmu otrās šķiras cilvēks. Tagad domāju — kāds murgs! Cik fatāli tajos laikos bija sagrauti cilvēku priekšstati par labu dzīvošanu — ka tas iespējams tikai kaut kur tur… Līdzīgi kā pasakā par Sprīdīti. Patiesībā īstās lietas ir tepat mums līdzas. Žēl, ka, lai to saprastu, ir tik “tālas zemes jāizstaigā un tik daudz puvu jāizbrien”. Tiešā un pārnestā nozīmē. Tagad gan visiem stāstu, ka esmu no Jaunjelgavas. Visi mani draugi un paziņas Rīgā to zina, un, ja kāds grib iegādāties manus darbus, saku: mums Jaunjelgavā ir tirgus, brauciet, skatieties, aptaustiet!
“Izravēt sevi”
— Kas savulaik bija noteicošais tavas profesijas izvēlē?
— Beidzot vidusskolu, stājos žurnālistos. Netiku. Nokārtojusi angļu valodu, labi uzrakstīju radošo darbu, bet pēdējā zināšanu pārbaudē man uznāca kaut kāds domu aptumsums, visu aizmirsu. Ļoti pārdzīvoju, jo biju jau izsapņojusi savu nākotni. Lai nezaudētu gadu, iestājos arodskolā, jo no laika gala man patika rokdarbi, tos strādāja arī vecmāmiņa un mamma. Biju izlēmusi, ka nākamajā gadā atkal stāšos žurnālistos, pat apmeklēju sagatavošanas kursus. Tad dzīvē viss notika strauji: apprecējos, piedzima dēls, man bija citas rūpes. Un sapratu: kādi žurnālisti? Es negribu darīt šo darbu! Žurnālistika tā arī palika mans nepiepildītais sapnis. Varbūt šo savu talantu izmantošu, kad rakstīšu grāmatu par savu dzīvi. (Smejas.)
— Tai ir grāmatas cienīgs sižets?
— Gana raiba tā bijusi un ir joprojām. Esmu šķīrusies, un patiesībā savus bērnus visu laiku esmu audzinājusi viena. Nav tā, ka neesmu mācējusi dzīvot, veidot attiecības, drīzāk cilvēkus esmu vai nu nomākusi ar savu enerģiju, vai tie vienkārši nav varējuši tikt līdzi. Taču arī man bija pienācis laiks, kad dzīve norauj stopkrānu… Guli zem segas un lasi grāmatu. Veselu mēnesi nedari neko citu. Rocies pati sevī. Un tikai tad, kad saproti, ka vajag kaut ko sevī pārvērtēt, izravēt un iesēt ko jaunu, pie tevis atnāks citi cilvēki. Tieši tie, kuri tev vajadzīgi. Tādā brīdī arī atnāca Ģirts. Viņu pazīstu nepilnus trīs gadus. Ģirts ir rīdzinieks, un mēs satikāmies brīdī, kad arī viņam bija grūti. Mums kopā bija vieglāk un bija interesanti. Ģirts ir augsta līmeņa automehāniķis, bet savā būtībā ļoti radošs. Mums “RADOS” ir laba savienība: es lidoju debesīs, jo man vienmēr ir idejas, Ģirts ir darītājs, bet Eduards ik pa laikam novelk rokasbremzi: vai tas maz ir prāta darbs, ko esi iecerējusi?
— Tu aizvien dzīvo Rīgā. Kas tevi tur saista?
— Man tur ļoti patīk. Vienu brīdi domāju pārcelties atpakaļ uz Jaunjelgavu pavisam, taču tagad esmu sapratusi: nē, man patīk šāda sadalīta dzīve. Šī pilsēta man nevar iedot uzlādi, savu enerģiju drīzāk te varu iztērēt. Man patīk lielpilsētas drūzma. Braucu iepirkt materiālus savam darbam, pastaigāju pa veikaliem, tiekos ar klientiem, apmeklēju dažādus pasākumus, lekcijas, kursus… Man vajadzīga cilvēku enerģija. Tā nedaru katru dienu. Mana ikdiena aizrit ar otiņu. Uzlādējos kaut vai no tā, ka ārā ir luksofori, dzīvība. Man vajag uzlādēties, citādi palikšu tāda — pa virsu peldoša. Kurai viss vienalga.
Kad pasaule
apstājas
— Kur var nopirkt tavas dāvaniņas?
— Pagaidām RADU mājā un tirgū Jaunjelgavā un apskatīt arī “Facebook” lapā “unikkal”, taču par pasūtīšanu un iegādi sazināties ar mani. Patlaban dāvaniņām veidojas rinda, jo tuvojas Ziemassvētki. Ir tāds prieks, ka jau tagad varu sākt dzīvot Ziemassvētku sajūtās, un drūmais laiks tad arī paliek priecīgs. Cilvēku pozitīvie un labie vārdi dod spēku. Manas dāvanas — tā ir sirds siltuma mijiedarbība.
— Kā tās iesāki gatavot?
— Hm, šim stāstam ir cits ievads. Kad Eduardam bija četri gadi, sāku strādāt lielveikalā “Rimi” par kasieri. Tas bija 1998. gads, un šo vietu gaidīju pusgadu — tādi bija laiki. Pusgadu nostrādāju universālveikalā “Centrs”, biju labākā kasiere. Pēc tam tajā pašā veikalā strādāju par preču pieņēmēju. Saule vai sniegs, ziema vai vasara — uz rampas jau sešos rītā ar kladīti rokās. Tā bija ļoti laba pieredze. Pēc pusgada piedāvāja kļūt par vadītāju “Interpegro” veikalā pie centrālās stacijas. Tajā laika apvienojās divi veikalu tīkli — “Interpegro” un “Rimi”. Vēlāk četrus gadus vadīju “Rimi” Vecmīlgrāvī, tad Juglas centrā. Un tad nomira mans brālis… Atceros, aizgāju uz darbu, un šķita, ka pasaule apstājusies. Visi man kaut ko saka, bet man taču nekas no tā neinteresē! Ne jūsu veikals, ne nauda! Neko man vairs nevajag, jo tam nav nekādas nozīmes. Tas bija milzīgs trieciens manā dzīvē un arī vērtību pārskatīšana. Vienu es zinu un atceros vienmēr: ja kādam cilvēkam esi nepieciešams šobrīd, tad ej pie viņa! Rīt viņš var tev vairs nepiezvanīt, bet parīt var arī vairs nebūt. Es brāli ļoti mīlu, un vienmēr manā sirdī viņam būs liela vieta.
Aizgāju no darba 2005. gadā, lai ko jaunu pamēģinātu citās sfērās, taču nekas īsti aizraujošs negadījās. Tas bija laiks, kad ļoti aktualizējās dažādi rokdarbu kursi, un es sāku tos apmeklēt. Radās interese par dizainu — pabeidzu interjera dizaina kursus un veiksmīgi sāku veidot dizainu lielākiem un mazākiem interjera projektiem. Tas mani no sirds aizrāva. Piedzima arī mans Emīls, un ar mazu bērnu uz rokām noīrēju telpas interjera salonam. Ādažos pavadīju skaistu un pieredzes bagātu laiku — sešus gadus.
Vēl jārok!
— Kāda tu esi mamma saviem bērniem?
— Tas būtu jājautā maniem bērniem. Man ir mīksta sirds, dažreiz gribētos būt stingrākai. Puikām nepieciešams tēvs. Un maniem puikām tēva vietā ir opis, īpaši Eduardam mans tēvs ir ļoti daudz iemācījis. Visus vīriešu darbus, un tie viņam interesē. Paldies maniem vecākiem par šo atbalstu! Puikas visas vasaras pavada pie viņiem Jaunjelgavā. Tagad viņiem ir arī Ģirts. Skatos, ar kādu aizrautību un pacietību viņš var darboties ar saviem bērniem, un saprotu: cik labi, ka tēvs ir! To varu teikt arī no savas pieredzes. Mans tēvs bija stingrs, bet man nekad nav bijis no viņa bail. Esam līdzīgi — varam sakašķēties, bet pēc mirkļa atkal esam draugi. Ar mammu tā nevar. Mammītei pašlaik ir 73, tētim — 72 gadi. Ar viņiem dzīvo arī mana omīte, kurai ir 96 gadi. Starp citu, otra vecmāmiņa nomira simts gadu vecumā. Tātad man ir labi gēni, un šad tad iedomājos: cik man vēl jārok!
— Kādi ir tavi plāni?
— Man ir tāds cilvēcīgs sapnis — gribu laimīgu ģimeni, kādas man vēl nav bijis. Vispār sievietei vienai dzīvot ir ļoti grūti. Izdomā un dari, bet bērni tev tā vienkārši iet kā vagoniņā līdzi. Es domāju, ka to harmoniju ar savu cilvēku beidzot esmu atradusi. Ir tik laba sajūta, ka ir cilvēks, kurš var palīdzēt, kuram vari uzticēties. Ģirts mani satur ar savu vīrišķību un mieru. Un, protams, arī turpmāk gribētu darīt tikai lietas, kas mani piepilda. Man ļoti gribētos, lai manā Jaunjelgavā viss kūsā, zeļ un notiek. Ļoti gribas ticēt, ka varam arī citos injicēt sajūtu, ka tā ir tā foršā dzīvošana! Un ka tā atkarīga tikai no mums pašiem.
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1974. gada 17. maijā Aizkrauklē.
◆ Pirmā profesija — drēbniece, beigusi Rīgas 44. arodskolu.
◆ Absolvējusi Vidzemes Augstskolu, iegūstot bakalaura grādu biznesa vadībā.
◆ Viena no biedrības “RADI Jaunjelgavā” dibinātājām. “RADU mājā” Jaunjelgavā vada darbnīcas, kurās vecas lietas pārtop jaunās.
◆ Pēc individuāla pasūtījuma darina oriģinālas dāvanas un suvenīrus ar foto un vēlējumiem — krūzes, šķīvjus, magnētus, vāzes, lādes un citas praktiskas lietas.
◆ Ģimene: dēli Eduards (23 gadi) un Emīls (11 gadu), dzīvesdraugs Ģirts Baumgarts.
