Janvāra vidū Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda homofobiju. Debatēs tika izteikts priekšlikums rezolūcijā iekļaut konkrētu valstu — Latvijas, Lietuvas un Polijas — nosodījumu, taču pagaidām to nepieņēma.
Janvāra vidū Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda homofobiju. Debatēs tika izteikts priekšlikums rezolūcijā iekļaut konkrētu valstu — Latvijas, Lietuvas un Polijas — nosodījumu, taču pagaidām to nepieņēma.
Uzrunu bija gatavojusi deputāte no Nīderlandes Sofija I. Veide. Viņa jau pērn bija viena no aktīvākajām Latvijas Satversmes, kura nosaka atbalstu laulībai starp vīrieti un sievieti, grozījumu kritizētājām. Portālam “Delfi” šī kundze teikusi: “Iedomājieties, ja valsts konstitūcijā tiktu veikti grozījumi, kas aizliegtu laulību starp katoļiem un ebrejiem, dažādu tautību cilvēkiem. Neviens taču nepieņemtu šādus grozījumus, bet norādītu, ka šodienas modernajā pasaulē ikvienam pieaugušam cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu partneri. Tad kāpēc šos principus nevar attiecināt uz homoseksuāliem cilvēkiem?”
Manuprāt, kundze salīdzinājusi divas dažādas lietas. Nav jau naida pret homoseksuāļiem. Domāju, ka viņi ir burvīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi (pēc paziņu teiktā) cilvēki, taču deklarēt to kā normālu parādību tomēr ir pārspīlēti.
Mēs vēl arvien jūtamies kā no ķēdes norāvušies vergi un demokrātiju ne vienmēr izprotam pareizi. Visnožēlojamāk, ka uz homoseksuālismu kā izcilu sasniegumu raugās jaunieši. Daudziem vēl arvien viss, kas nācis no ārzemēm, šķiet vilinošs un aizraujošs. Piemēram, Zviedrijā viena dzimuma partnerattiecības juridiski atzītas kopš 1994. gada. No šī gada viendzimuma laulības svētīs arī Zviedrijas luteriskā baznīca.
Vai tiešām mūsu nākotne ir mēģeņu bērniņi?
