Klusākas, bez lielas kopāsanākšanas — tādas bija aizvadītās Lieldienas. Šogad ar tām bija saistīti arī dažādi ierobežojumi, taču, kā “Staburaga” lasītāji sev jaukus un sirsnīgus svētkus sagādāja arī pandēmijas apstākļos, — par to šajā lappusē.
Mani svētki
Šogad Lieldienas bija savādākas kā citus gadus, jo daudzi pasākumi bija atcelti. Tā kā mums pašiem mājās ir šūpoles, tad mēs varējām šūpoties uz nebēdu. Es Lieldienās šūpojos vairākas reizes. Mamma ārā paslēpa dažādas olas agri no rīta. Mēs ar brāli un tēti tās meklējām un lasījām. Iepriekšējā vakarā mēs visi krāsojām olas. Mums ļoti patika kaulēties ar olām nākamajā dienā. Visjautrākā nodarbe bija olu meklēšana, jo pagalmā bija izkaisītas raibas bumbiņas un oranži apelsīni, starp tām mazās šokolādes oliņas bija diezgan grūti atrast. Lielās šokolādes olas vajadzēja ilgi meklēt. Es ēdu olas ar sāli, lai nemelotu, man garšo arī olas ar majonēzi. Kopā ar mammu izrotājām mājas pagalmu.
Lai iepriecinātu manus un brāļa klasesbiedrus un audzinātājas Kokneses vidusskolā, nosūtījām viņiem Lieldienu zaķa videosveicienu. Mamma bija tā, kura pārģērbās par Lieldienu zaķi, to jau viņa dara daudzus gadus. Lieldienu zaķis savus sveicienus — šokolādes zaķus — bija sarūpējis arī Pērses sākumskolas darbiniekiem un bērniem. Forši bija tad, kad arī tētis piekrita uzvilkt masku. Viņš bija kaķis, brālis uzvilka gaiļa masku, es — cāļa cepurīti (attēlā).
Mums bija jautras, košas un teatrālas Lieldienas!
Estere un Valters Riekstiņi
Vecbebros
Lieldienu ķēriens
Aizrautīgais Latvijas apceļotājs Māris Locs, par kuru ne reizi vien esam rakstījuši, “Staburagam” atsūtījis vienā no Lieldienu brīvdienām tapušās fotogrāfijas.
Ināra Sudare
Māris gan pats saka, brīvdiena viņam ir katru dienu, ar to nedomājot laisku vārtīšanos gultā, bet gan došanos ceļā ar velosipēdu. Savukārt svētki viņam ir tad, kad izdodas nofotografēt kaut ko interesantu. Lieldienu laikā viņam gadījās varens “ķēriens”. Māris kolekcionē interesantus māju nosauku-
mus. Savulaik viņu 1939. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas priekšzīmīgās saimniecības” piesaistīja nosaukums “Lejas Putras”, kas viņam atgādināja Leiputriju. Tās viņš pirms pāris gadiem atrada Cēsu pusē, taču no nosaukuma bija palikušas vairs tikai “Putras”. Šajās brīvdienās viņš Ādažu novadā pārliecinājās, ka Latvijā ir arī Leiputrija (tāds nosaukums dots kempingam), kurš gan tagad nedarbojas. Vai tur tek piena upes ķīseļa krastos, to gan ceļotājs nav noskaidrojis.
Pirmajā acu uzmetienā tā īsti nav izprotama mājas “Reigani”, Ronalda Reigana krūšutēla un uzraksta (kurš gan bija pārlauzts) “Ļaunuma impērija” saistība. Jādomā, ka te nav tā perēklis. Iespējams, tas ir slavinājums bijušajam ASV prezidentam. Kā zināms, 1983. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans uzrunā Floridā nodēvēja Padomju Savienību (PSRS) par “ļaunuma impēriju”, brīdinot par globāliem draudiem, ko rada totalitārā valsts, un nepieciešamību tiem pretoties. Māraprāt, Reigans tikai piepalīdzēja salauzt “Ļaunuma impēriju”. Skultes kapos paglabātais Vilis Cīpur, uz kura pieminekļa ir uzraksts: Latvietis Vilis Cīpurs (1927.—
2016) un vārdi “Mana ģimene ir mana tauta” ir tas, kas dzīvoja “Reiganu” mājās, un pēc viņa iniciatīvas šāda zīme arī uzstādīta pie viņa mājām. Tas kļūst pašsaprotami, kad redz uzrakstu “Ļaunuma impērija” pārlauztu. Jādomā, ka Vilis Cīpurs bija Reigana fans. Savukārt Skultes kapos Māris nofotografējis pavisam dīvainu kapa pieminekļa uzrakstu: “Še duss Jānis Mūrnieks — šoferis un viņa sieva Lidija, kas viņam dārzu ravēja.” Nav gan zināms, pēc kura iniciatīvas tapis šis piemineklis.
— Ja gadījies neparedzēti brīvs laiks, nebrauciet automašīnās, bet brauciet ar velosipēdu, tas gan veselībai labāk, gan atklāsiet daudz interesanta un aizraujoša! — saka Māris. ◆
