Aizvadītās nedēļas nogale man aizritēja svētku zīmē. Domāju, cik gan ilgi es pagrīdē varu sēdēt tā vīrusa dēļ?! Jālien no ierakumiem ārā un jāsvin dzīve. Galu galā tas vīruss jāpieņem kā nevēlams kaimiņš, kurš visu laiku kaut kur kaut kam maisīsies pa kājām. Tā kā svētdien man bija vārdadiena, tas bija lielisks iemesls to nosvinēt dzejiskā garā. Indriķim bija uzdevums sacerēt man veltījuma dzejoli. Labi, ka iepriekš viņam liku to parādīt. Iedomājieties, ko viņš tur bija sarakstījis! Es esmu viņa dzīves lielākais noziegums un sods. Ārprāts, ko nodomātu Rozālija? Viņa taču visam pagastam izstāstītu, ka Indriķis ir nelaimes čupa un dzīvo zem manas tupeles. Pārveidotajā dzejoļa variantā es kļuvu par viņa dzīves spožāko sauli. Svētki noritēja augstākajā līmenī. Norises vieta (svinējām ārā) bija izgreznota ar hortenzijām. Cepām šašliku, malkojām šampanieti un runājām par tiem, kuru nebija klāt, un mazliet arī par mani. Cik tomēr jauki, ja tev daudz draugu!
Izabella
