Viņa darbnīcā ir tūkstošiem detaļu, vadu, mērierīču, bet šis lietu haoss tajā pašā laikā rada patīkamu mieru un nosvērtību. Saimnieks te ir skrīverietis Andrejs Lasis. Tikko kopā ar kolektīvu nosvinējis vārda svētkus, pēc pāris nedēļām ģimenes lokā rīkos pasēdēšanu 70. dzimšanas dienā. Pirms pāris mēnešiem — vasaras beigās —
ar sievu Valentīnu atcerējās četrdesmit kopā pavadītos gadus.
Zibens iesper “Staļina ruporā”
Andrejs dzimis Krapē, bet vecāku īstās mājas bija Viesītes pusē, un tās no slavenā latviešu ķirurga Paula Stradiņa vectēva atpirka Andreja tēvs. Kara dēļ no Viesītes vajadzēja bēgt. Andrejam ir arī septiņus gadus vecāks brālis. Viņa nodarbošanos var aprakstīt ar vārdiem — plaša profila mehanizators. Toties Andreju aizrāva elektrība. 1959. gadā Krapes pusē uzradās vīri, un līdz ar viņiem mājās iedegās elektriskās spuldzītes, nomainot petrolejas lampas. “Biju padsmitgadīgs puika, staigāju līdzi elektriķiem un brīnījos.” Otra lielā tikšanās ar elektrību, kas labi palikusi atmiņā, bija zibens spēriens “Staļina ruporā” jeb kolhoza radiotranslācijas vados. Vadi vienā mirklī nokaita sarkani un gluži kā atlīmējās no stiprinājumiem pie sienas. Zibens skrienot pa ceļam trāpīja uz nagliņas uzkārtajās tēva brillēs metāla rāmī. Tās ar dīvaini robainu maliņu, saglabātas līdz šodienai.
“Kad pabeidzu astoto klasi, domāju, ko darīt tālāk, un tēvs, gari nedomājot, piedāvājis — vai vēlies kļūt par elektriķi?” atceroties ap sešiem gadu desmitiem senos notikumus, stāsta skrīverietis. Pāris gadu Saukas profesionāli tehniskajā skolā, un profesija bija rokā. Darba stāžs — 53 gadi — no pirmās dienas saistīts ar elektrību. No “Latvenergo” un atomzemūdenes elektriķa dienesta laikā turpinājās padomju saimniecībā Madonā, Skrīveru pārtikas kombinātā. Tur bija ap 150 elektrodzinēju, attiecīgi vajadzēja trīs elektriķus. Pēdējos gadus Andrejs uzmana spriegumu vairākās Skrīveru pašvaldības ēkās — kultūras centrā, mūzikas skolā, ambulancē, pagastmājā un citviet.
Motocikli uzvar dančus
Salīdzinoši neilgu laiku aizrāvies ar tautasdejām un motosportu. Tikko pēc armijas interese par abiem bijusi vienlīdz liela, taču treniņus ar dancošanu divreiz nedēļā apvienot nevarēja. Moči uzvarēja. Madlienā kopmītņu kaimiņš Mārtiņš Liepiņš bija liels motosporta aktīvists. Motociklu deva DOSAAF (Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes sadarbības biedrība). Toreiz priecājās par katru braucēju, un finansiāli atbalstīja arī saimniecība. Andrejam braukt patika, bet vecāki sākumā iebilduši. Vēlāk gan braukuši viņu vērot sacensībās. “Diplomu daudz, arī atmiņu, piemēram, par Biķernieku smilšaino trasi. Pēc aptuveni 40 minūšu gara brauciena, visu laiku atbalstoties tikai uz kājām, nebija spēka tās pavilkt,” ar smaidu atceras Andrejs. Atmiņā palikušas arī sacensības, kurās piedalījās skrīverietis Jānis Čačs ar savu Čehijā ražoto moci. Sacensības beidzās, īsti nesākušās, viņa kuriozā kritiena dēļ.
Savam priekam ar motobraukšanu nodarbojas arī dēli Mārtiņš un Rihards. Meita Inga mācījās par šuvēju, nu jau piecpadsmit gadu dzīvo Īrijā. Mārtiņš mācījies par būvgaldnieku, bet sevī atklājis friziera talantu, un tagad liela daļa viņa pastāvīgo klientu ir Londonā. Arī Rihards gājis brāļa pēdās, iemēģinājis roku galdniecībā, gatavo iebūvētās mēbeles un pārsvarā strādā ar Lielbritānijas klientiem. Andrejam ir arī trīs mazbērni.
Brālis būs klāt ar raķetēm
Sievu Valentīnu satika, vienā no pirmajām reizēm meklējot darbu Skrīveru pusē. Vilnas pārstrādes cehā kāda laipna audēja rādīja ceļu uz Aizkraukli. Ne vien izstāstīja, bet kāpa žigulītī un brauca līdzi. Pēc pusgada augustā svinēja kāzas. “Vasaras beigās, kad gurķi un tomāti lēti. Kopš tās dienas četrdesmit gadu sīkstā mūžā nolauzti,” joko jubilārs. Vēlāk tēva atstātā nauda — trīs tūkstoši rubļu — bija pamats mājas būvēšanai Skrīveros.
Gan toreiz, gan tagad elektriķim netrūkst mazo darbiņu, ko palūdz kāds paziņa. Ja tomēr rodas brīvais laiks, arī tas piepildīts ar elektrību jeb labojot dažādas bojātas ierīces. Intervijas dienā viņa darbnīcā tādas ir vismaz trīs — dažādi akumulatora lādētāji, sprieguma regulētāji. Ar lielu patiku ķeras arī pie personīgā auto remontēšanas.
Tagad, strādājot kultūras centrā, atliek laiks arī mākslas baudīšanai. Uz gleznu izstāžu atklāšanām gan neejot, jo pirms tam kopā ar Valentīnu visas gleznas paši pie sienām piekar un, tā teikt, mākslu izbauda īpaši tuvu.
Vārdadienas un vēlāk arī dzimšanas dienas svinības būšot klusas. Atbrauks bērni, iespējams, ne visi. Brālis būs un gan jau atvedīs kasti ar salūta raķetēm. Viņam tādas “špāses” joprojām patīkot un dāvināt kasti ar lādiņiem esot ierasti. ◆
